Iespējami vairāk laika jācenšas pavadīt ārpus pilsētas, brīvā dabā, jo galvenie komponenti, ko satur gaiss pilsētā, ir tvana gāze, ogļskābe un smago metālu gāzveida toksiskie savienojumi.
Pats briesmīgākais tas, ka visu šo kaitīgo vielu ietekmē mūsu plaušas pārorientējas. Daudziem noteikti nav svešas šādas sajūtas: pietiek izbraukt no pilsētas, un drīz vien sāk sāpēt vai reibt galva… Saņemot tīra gaisa devu, plaušas vairs nespēj tikt ar saviem pienākumiem galā, un sākas pati īstākā saindēšanās ar skābekli. Lai tas nenotiktu, regulāri jāveic “ventilācija”.
Ne retāk kā 2–3 reizes nedēļā 30–40 minūtes jāpastaigājas vietās, kur ir daudz zaļumu: pa mežu, parku, jebkuru koku audzi, kas ir mājas tuvumā. Bet pastaigas iesākumā un nobeigumā 1–2 minūtes jāizpilda vingrojums “Putna solis”.
* Lēnām jāiet ceļos saliektās kājās, un, atdarinot putna spārnu vēzienus, uz katru soli jāpaceļ un jānolaiž iztaisnotas rokas. Ieelpojot rokas paceļ augšup, izelpojot – nolaiž.
Starp citu, viens no galvenajiem plaušu ienaidniekiem ir liekais svars.
Taukaudu uzkrāšanās uz vēdera priekšējās sieniņas traucē plaušu apakšējās daļas darbībai. Turklāt palielinātais tauku daudzums asinīs rosina holesterīna nogulsnējumu veidošanos uz asinsvadu sieniņām, kas savukārt ir traucēklis normālai asinsritei un audu apgādei ar skābekli.
Zinātnieki noskaidrojuši, ka vairākums ilgdzīvotāju dzīvo augstkalnu rajonos, proti, vietās, kur nepārtraukti pastāv skābekļa trūkums.
It kā paradokss. Taču tālākie ārstu gerontologu pētījumi pierādīja, ka kalniešu plaušas no ieelpotā gaisa izmanto gandrīz visus 100% skābekļa, toties līdzenumos dzīvojošajiem šis rādītājs ir 2–2,5 reizes mazāks.