Pirmo piecu minūšu laikā pēc pamošanās, mēs aizmirstam 50% no tā, ko redzējām sapnī.
Nākamo desmit minūšu laikā ir zuduši gandrīz 90% visa, ko sapņojām. Bet kādēļ tas tā ir?
Pastāv vairākas teorijas, kas skaidrotu iemeslus tam, ka mūsu sapņi ir tik gaistoši. Bet divas konkrētas teorijas konkrēti paskaidro iemeslus tam, ka mēs aizmirstam sapņus, raugoties uz šo fenomenu no evolūcijas perspektīvas. Pirmā teorija izskaidro to, ka sapņi ir veids, kādā varam mācīties. Piemēram, kad alu cilvēki redzēja sapni, kurā, bēgdami no lauvas, nolēkuši no klints, tie būtu nobijušies un guvuši emocionāli spēcīgu mācību visas atlikušajai dzīvei.
Otrā teorija, ko izstrādājis Francis Kriks, DNA līdz-atklājējs, skaidro, ka sapņu funkcija ir atbrīvot mūs no nevajadzīgās atmiņas, atmiņas saistībām, lai atslābinātu mūsu prātu. Sapņu atcerēšanās varētu mūsu prātu aizņemt ar pavisam nevajadzīgu informāciju, tādēļ mēs ātri vien tos aizmirstam – paši sava mīļā miera labad.
Viens no lielākajiem traucēkļiem, atceroties sapņus, ir tas, ka mēs esam pieraduši atcerēties visus notikumus hronoloģiski – „Notika tas, kam sekoja tas, tad tas un tad tas.” Bet sapņi ne vienmēr ir loģiski hronoloģiski. Tie „skraida” pa mūsu emocijām un atmiņām sarežģītā veidā, kas neatbilst mūsu idejai par normālu secību.
Vēl viens iemesls, kādēļ mēs nespējam atcerēties sapņus, ir mūsu reālā ķermeņa kustības. Kad pamostamies, viss kļūst loģisks – horizonts, gravitācija u.c. Mūsu ķermenis nespēj pieņemt cita veida realitāti.
Un pēdējais (lielākais) iemesls: uztraukšanās. Ik rītu mēs sākam ar domām par to, ka mums nepieciešams paveikt to un to. Mēs uztraucamies. Un tieši šīs stresa pilnās domas aizgaiņā.
Tātad, lai atcerētos sapņus, mums jāpārvar trīs lielākie šķēršļi: lineārā jeb hronoloģiskā atmiņa, uztraukšanās un kustības uzreiz pēc pamošanās. Ar laiku, šīs prasmes ir attīstāmas. Un, ja patiesi vēlamies piekļūt savas zemapziņas informācijai, mums jāspēj pašiem strādāt ar sevi.