Mēs bieži esam klusi, bet tas nenozīmē, ka nevēlamies runāt. Mums galvā visbiežāk ir neskaitāmi daudz domu, par kurām mēs labprāt runātu, tomēr mēs to nedarām, jo domājam, ka tevi tās neinteresēs. Mēs labprātāk klausīsimies tevis teiktajā, jo zinām, ka tev patīk runāt, kā arī mums nav nekas iebilstams pret tevis saprašanu.
Tikai tāpēc, ka mēs gribam atrasties cilvēku vidū, nenozīmē, ka gribam runāt. Runāšana prasa lielas pūles. Lai kļūtu priecīgi, mums pietiekami ir vienkārši atrasties cilvēkos. Jā, mēs saprotam, kas tas var šķist nedaudz mulsinoši.
Mēs labprātāk pavadām laiku aci pret aci, nekā lielās cilvēku grupās. Mums nesagādā grūtības klausīties tevis teiktajā visu satikšanās laiku. Tikšanās aci pret aci ir daudz intīmāka, nekā laika pavadīšana lielā grupā. Tas nozīmē, ka mums ir iespēja tevi patiešām iepazīt un runāt par lietām, kas mūs patiešām interesē, nevis veidot mazas nenozīmīgas sarunas, tikai lai visai grupai būtu par ko runāt.
Reizēm mēs neatbildam uz vēstulēm, jo negribam runāt – ne ar vienu. Nav tā, ka mēs ienīstu cilvēkus vai būtu uz viņiem dusmīgi. Reizēm mēs esam pavadījuši tik daudz laika apkārt cilvēkiem un esam tik ļoti noguruši no visiem sms, e-pastiem, vēstulēm un Skype zvaniem, ka negribam nevienam uz neko atbildēt. Tas gan nenozīmē, ka nevēlamies pavadīt laiku dzīvē – ‘’aci pret aci, ‘’tikai esot šādā garastāvoklī, nevar gaidīt, ka uzturēsim sarunu visu randiņa laiku.
Mēs esam atvērti tavu draugu satikšanai. Tikai labu laiku iepriekš pabrīdini, ja tā, jo mums ir nepieciešams mentāli un emocionāli sagatavoties šādām sociālām situācijām. Jaunu cilvēku satikšana ir iespējamība, un mēs tai nepretojamies, tomēr šis process var būt arī ļoti nogurdinošs. Tāpēc mums burtiski ir nepieciešams laiks, lai sagatavotos. Mums vajag laiku, lai ieslēgtu režīmu ‘’Labi, drīz vien man būs daudz jārunā.’’
Par spīti nepieciešamībai pēc laika vienatnē, mēs spējam kļūt vientuļi. Ir sarežģīti balansēt savu laiku tā, lai iekļautu tajā laiku vienatnē, tomēr to darot nejustos vientuļi. Bieži mēs labprāt piekritīsim laika pavadīšanai ārpus mājas, tā iemesla dēļ, lai nejustos vientuļi. Tomēr arī tā ir smaga izvēle, jo mūsu dzīvokļa dīvāns un klusums apkārt ir komfortabli.
Ir grūti mūs izdabūt no mājas, bet, kad tas ir noticis, mēs labi pavadām laiku. Reizēm ir nepieciešama neliela piespiešanās, lai izietu sabiedrībā. Un atkal – nav tā, ka mums nepatiktu to darīt, vienkārši pārlieku daudz domājam ‘’un, ja nu tas nav jautri?! Es pa to laiku varētu izlasīt pusi grāmatas. Ja nu visas biļetes ir izpārdotas?! Ja nu viņi īstenībā nemaz nevēlas mani kompānijā, bet aicina tikai, lai būtu pieklājīgi?!’’ Mēs savās galvās izdomājam ne mazums lietu un iemeslu kāpēc kaut kas varētu neizdoties, un izmantojam tos par iemesliem kāpēc nekur nedoties.