Sarunas spēj dziedēt
Zinātne, kas saucas foniatrija un kura nodarbojas ar runas aparāta slimību ārstēšanu un profilaksi, pastāv jau sen. Taču, vēl pirms šī zinātne radās, cilvēki jau zināja, ka starp balsi un nervu centriem pastāv zināma saikne. Arī mūsdienu zinātnieku pētījumi pierāda, ka galvas smadzenēs ir runas centri, kas mijiedarbojas ar citām galvas smadzeņu daļām. Tas nozīmē, ka balss īpatnības ir cieši saistītas ar cilvēka veselības stāvokli un viņa raksturu.
Zinātnieki šo saikni turpina izzināt, turklāt viņus ļoti interesē arī tas, vai pēc balss iespējama diagnostika.
Piemēram, ja cilvēks sāk kliegt ne savā balsī, proti, paaugstinātos toņos, tas nozīmē, ka viņam sāk saslimt aknas. Bet, ja viņa balss skanējumā parādās agrāk neraksturīga skumja pieskaņa, novājinās plaušas.
Speciālisti arī uzskata, ka sarunāšanās ar cilvēkiem, kuriem balss nostādīta no dabas, veicina atveseļošanos. Šādas ārstēšanās mehānisms ir vienkāršs: sarunā cilvēks nepazināti pieskaņo savu runas aparātu sarunas biedra balsij. Viņš domās it kā izrunā saruna biedra teiktos vārdus, ar visām viņa balss intonācijas, runas ātruma un skaļuma īpatnībām. Rezultātā arī sanāk, ka balss atveseļojas, līdz ar to atkāpjas arī dažādas kaites.
Klaigātāji un klusētāji
Balss stiprums jeb skaļums tīri fizioloģiskā līmenī atkarīgs no izelpojamā gaisa kustības. Katrs cilvēks intuitīvi zina, kā viņam jāizelpo, lai tiktu sadzirdēts. Taču ne visi izvēlas pareizo skaļumu, atbilstīgu telpas akustikai un attālumam līdz klausītājiem. Kāpēc tā notiek?
Tas, kurš vienmēr runā pārāk skaļi, visticamāk, grib ar savu balsi “iekarot” apkārtējo telpu, likt sevī klausīties. Tajā pašā laikā viņš “atstumj” no sevis sarunu partneri tādā attālumā, kur viņa balss skaļums skanētu normāli.
Reizēm tas ir saistīts ar vēlmi ņemt iniciatīvu savas rokās, nomākt partneri vai arī izpaust uzkrāto iekšējo spriedzi. Katrs piekritīs, ka pastiprināts skaļums, saruna ar putām uz lūpām biežāk raksturīga uzbudinātai, saspringtai komunikācijai, kad katrs aizstāv savu viedokli, pat necenšoties sadzirdēt sarunbiedra argumentus.
Savukārt, ja cilvēkam ērts ir vidējs skaļums, bet viņš speciāli runā skaļāk, balss aparāta pārslodzes dēļ pastāv risks iemantot laringītu. Par balss aparāta darbību atbildīgi vairāk nekā 200 muskuļi, taču pat visi kopā tie nespēj tikt galā ar tādu slodzi.
Par balss zuduma cēloni var kļūt neiroze, kas attīstījusies centrālās nervu sistēmas pārslodzes dēļ. Reizēm pietiek ar ķildu darbā vai spēcīgu izbīli, lai cilvēks pazaudētu savu skanīgo balsi.
Kad emocijas ir nomāktas
Daudzas mūsu problēmas, kas cita starpā atspoguļojas arī balsī, aizsākušas agrīnā bērnībā.
Iedomājieties, piemēram, šādu situāciju: vecāki strikti aizliedz mazajam bērnam kliegt un dusmoties. Viņam attīstās bailes zaudēt vecāku mīlestību un tikt sodītam. Ja šīs jūtas būs pietiekami spēcīgas, bērnam attīstīsies paradums runāt klusā, stiepjošā balsī. Kad šis bērns būs izaudzis liels, paradums saglabāsies. Šis cilvēks nepaaugstinās balsi, pat ja to prasīs apstākļi. Bet tāda pārmērīga kontrole, nepārtraukta agresijas apspiešana, neprasme skaļi kliegt vai raudāt rada psihosomatisko slimību attīstības draudus un problēmas komunikācijā. Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēkam ar klusu un apvaldītu balsi nepārtraukti nākas stipri piepūlēties, lai neatļautos izpaust spēcīgas emocijas.
Māksla ieturēt pauzi
Mums šķiet, ka tieši skaļums nosaka skaidru runas uztveri. Patiesībā ne mazāk svarīgi ir arī runas temps un pareizi ieturētas pauzes. Runas ritmisko zīmējumu veido ne tikai skaidra izruna, bet arī izteiktās domas iekšējā organizācija. Ja cilvēks saprot, ko viņš grib pateikt, viņš bez grūtībām ievēros nepieciešamās pauzes vietās, kur tās klausītāju ērtībai ir visnepieciešamākās.
Bet, ja runātājs pat necenšas strukturēt savu stāstījumu ar tempa izmaiņu un paužu palīdzību, iespējams, viņš baidās, ka uz saviem vārdiem kā atbildi saņems negatīvu reakciju, kas tiks demonstrēta runas pauzes laikā.
Runas ātrums arī norāda uz runātāja stāvokli. Iekarsis, uzbudināts cilvēks, protams, runās ātrāk, norijot galotnes, it kā baidītos aizmirst, ko īsti grib pateikt. Nomāktība, nogurums, gluži pretēji, piespiež cilvēku runāt gausi, it kā viņam mēle neklausītu, tā pasvītrojot nevēlēšanos sarunāties. Taču lēns runas temps var būt ne tikai nomāktības un noguruma sekas, bet arī labsirdīga lēnība – kad runātājs ir atslābinājies un viņa balsī nav ne mazākās saspringtības.
Patīkams tembrs
Tīra valoda nozīme ne tikai uztverei ērtu balss skaļumu un tempu. Svarīgs ir arī ausij tīkams tembrs. Tas atkarīgs no saišu stāvokļa rīklē – jo tās ir atslābinātākas un plašāk atvērtas, jo zemāka balss. Tradicionāli uzskata, ka vīriešiem balsij jābūt zemākai nekā sievietēm.
Tas, kurš speciāli runā pārāk zemā balsī, saites atver ļoti plaši un tādējādi tās pārāk sasprindzina. Savukārt cilvēks, kurš speciāli ņem pārāk augstu toni, gluži pretēji, saites satuvina un arī sasprindzina, rezultātā tās ātri nogurst.
Šāda rīcība nereti noved pie ilgstoša gļotādas sakairinājuma un balss saišu iekaisuma, un uz saitēm veidojas labdabīgi audzēji: cistas, polipi, fibromas… Tās apgrūtina balss saišu satuvināšanos, un iestājas aizsmakums.
Tīru un skanīgu balsi šajā gadījumā var atgūt tikai pēc operācijas, kad radušies veidojumi tiek izņemti ķirurģiski.
Interesanti tas, ka ar gadiem cilvēka balss tembrs mainās. 11–15 gadu veciem pusaudžiem notiek balss lūzums, kas īpaši pamanāms zēniem. Maniere runāt aizsmakušā balsī vai falsetā ir pilnīgi normāls process, un izskaidrojums tam ir hormonālās izmaiņas organismā. Novērst šīs izpausmes ar medikamentiem nav iespējams, turklāt pēc 1,5–2 gadiem viss noregulēsies pats no sevis un nostabilizēsies normāla pieauguša cilvēka balss.
Kas attiecas uz saišu novecošanos, sievietēm ar gadiem balss kļūst zemāka, bet vīriešiem tembrs pazeminās tikai līdz 50 gadu vecumam, pēc tam, gluži pretēji, tas sāk paaugstināties.
Tradicionālā ārstēšana
Tiem, kam radušās problēmas ar balsi un kuri priekšroku dod drošiem un pārbaudītiem līdzekļiem runas defektu novēršanai, ieteicams pamēģināt šādas vienkāršas un efektīvas metodes.
* Pamēģiniet runāt ar karoti vai riekstiem mutē vai arī sakost starp zobiem salocītus kabatlakatiņus. Pēc 15–20 stundām šādas nodarbes vairāk nekā puse pacientu, kas apmeklējuši logopēdu, pilnībā novērš runas defektus.
* Visiem labi zināmā metode ir ātrrunas teikumi vai pantiņi. Nesen tiem pievienojies vēl viens – divkārt efektīvāks paņēmiens. Tagad iesaka ne tikai daudzas reizes atkārtot grūti izrunājamos teikumus, bet arī mācīties svešvalodas.
Turklāt jo vairāk izvēlētās valodas fonētika atšķiras no dzimtās valodas, jo labāk. Ja nezināt, kuru valodu izvēlēties, sāciet ar franču.
* Ja gribat runāt skaļāk, nesasprindziniet saites, bet vienkārši ātrāk ieelpojiet gaisu. Tas palielinās skaņas stiprumu, toties saites tik ātri nenogurs.
* Ja nākas lasīt lekciju, teikt runu vai kā citādi uzstāties publikas priekšā, pirms to iesāk, kā arī pirms katra jauna uzstāšanās satura fragmenta jāizdara dziļa ieelpa. Tas dos iespēju pabeigt domu bez liekām pauzēm. Jārunā labas izelpas laikā. Centieni taupīt gaisu novedīs pie aizdusas, un balss vairs nebūs pārliecinoša.
* Cilvēkiem, kam balss ir darbarīks, proti, kuriem nākas daudz runāt (diktoriem, aktieriem, skolotājiem u.c.), ieteicams speciāls uztura režīms. Pārpildīts kuņģis bremzē brīvu elpošanu un mazina balss skanīgumu. Jāēd vismaz stundu pirms uzstāšanās, lekcijas vai sapulces.