Jūtu evolūcija
Notiekošais ļoti atgādina bērnudārzu bez audzinātāja, kad bērni lielā sajūsmā var padauzīties un atdarināt pieaugušos. Bērnudārzā audzinātājs, ja arī uz mirkli izgājis, drīz vien atgriežas, toties te nav neviena, kas šos “mazos” apsauktu un paskaidrotu viņiem, kas un kā. Treniņa vadītājs nekur neiejaucas, jo zina, ka smieklu pirmās fāzes ir saistītas ar tā sauktajām aizliegtajām tēmām. Te cilvēki smejas par visu, par ko ārpusē smieties nav ļauts. Kad aizliegumi izies, smiekli mainīsies. Un tie arī mainās, jo smieties kļūst arvien grūtāk. Tad palīdz dažādas speciālās pozas un “smejošas” svārstību kustības ar vēderu.
Galvenais neapstāties, jo tad iestājas klusums, no kura grūti izkļūt. Labi, ja kādu pārņem nevaldāmi mežonīgi smiekli bez iemesla – laiku pa laikam tā notiek. Pēc mirkļa smejošajam pievienojas vēl kāds, pēc tam vēl un vēl, līdz visi, cits uz citu rādot ar pirkstu, smejas un nespēj rimties. Pēc stundu ilgas smiešanās jūtams milzīgs atvieglojums – it kā no pleciem būtu nomesta smaga nasta.
Šajā stāvoklī var sākt meklēt iekšējos smieklus. Tie ir katram. Ja ļoti atslābinās, var sajust to vibrācijas, kas paslēpušās zem ierasto pārdzīvojumu un sajūtu slāņa. Tie ir smiekli bez iemesla, kas saistīti ar vieglas un bezbēdīgas laimes sajūtām, kādas mēdz būt tikai bērnībā. Pēc šiem smiekliem cilvēks jūtas kā no jauna piedzimis. Un tad acīs sariešas asaras…
Izrādās, tās visu laiku bija paslēpušās turpat līdzās. Prieka asaras ir tikpat vieglas kā smiekli. Pēc tam tās kļūst smagākas, piepildās ar aizgājušiem aizvainojumiem un bēdām. Mēdz būt tā, ka kļūst žēl ne tikai sevis, bet visa apkārt esošā: kaimiņa, no kura aizgāja sieva, slima suņa,.. Un tad pēkšņi uzpeld īstas bēdas, kad cilvēks pilnībā aizmirst sevi, kad viņu pārņem vienas vienīgas raudas, kas līst un līst no dvēseles.
Katrs nodarbības dalībnieks guļ uz sava paklājiņa, pārsedzies ar paladziņu, un raud. Daži to dara, sēžot spoguļa priekšā, citi – vienkārši sakņupuši… Kāds sāk kaut ko klusi murmināt – it kā sūdzētos. Bet vadītājs ieslēdz skumju, asaras rosinošu mūziku.
Klusēšana sākas, kad beidzas raudas, tāpēc it kā pareizāk būtu par to nerunāt, bet paklusēt. Ja iepriekšējie divi posmi notika dabiski un tika pilnībā pabeigti, klusēt ir mierīgi un labi. Domas izgaist, bet kaut kur no pašām dvēseles dzīlēm cilvēku sāk piepildīt kaut kas būtiski svarīgs. Dažam tā ir brīnumaina, katru šūniņu apņemoša, nededzinoša uguns. Citam – gigantisks, Visumam pielīdzināms tukšums. Un tad pēkšņi cilvēks sāk saprast savas dzīves slēptāko jēgu.
Tas ir “Mistiskās rozes” noslēdzošais posms, kas nostiprina visu iepriekš sasniegto.
Smiekli caur asarām
Mūsdienu medicīna nenoliedz, ka smiekli ir veselīgi. Ir pat radies termins “gelotoloģija” (tulkojumā no grieķu valodas gelos nozīmē “smiekli”), kas apzīmē zinātni par smiekliem. Arvien biežāk tiek runāts arī par smieklu terapiju. “Zinātniski ir pierādīts: slimību var izsmiet,” vienā no savām pēdējām grāmatām rakstījis pasaulslavenais kardioķirurgs Kristiāns Barnards. Dažās Amerikas klīnikās ir iekārtotas smieklu istabas, Vācijā, Francijā un Brazīlijā ir ātrās palīdzības brigādes, kas sastāv no ārstiem klauniem. Korejiete Ken Čeri Maskavā uzsāka veiksmīgu biznesu – privātos smieklu seansus.
Attieksme mainās arī pret asarām, un jau ir dzirdēts arī par asaru terapiju (konkrēti bērniem). Raudošu bērnu nevajag censties nomierināt, jo tikai pilnībā pārdzīvots un izraudāts rūgtuma moments neatstāj pēdas viņa psihē. Līdz šim uzskatīja, ka pieaugušie atvieglot dvēseli ar asarām bez kauna var tikai sēru brīžos. Taču tagad arvien biežāk tiek runāts par to, ka nav nekāds kauns raudāt arī tad, ja ir vienkārši smagi.
Atšķirībā no nosacīti jaunajiem zinātnes pētījumiem smieklus un raudāšanu izpētījuši un izanalizējuši mistiķi, kuru uzmanības centrā ir cilvēka un pasaules dziļākā mijiedarbība. Viņu atbildes ir ļoti vienkāršas, bet, kā jau tas parasti mēdz būt ar mistiskiem pārdzīvojumiem, tās ietērpt vārdos ir grūti, to var izdarīt tikai nosacīti.
Piemēram, tas, ko mēs saucam par smiekliem, savā būtībā ir vistuvāk vienai no Visuma dabiskās pulsācijas izpausmēm.
Tieši tāpēc smiekli tiek uztverti kā prieks. Lai cik tas savādi šķiet, dabā smejas pilnīgi visi: koki, putni, kalni, dzīvnieki, ezeri… Smiekli ir tikpat bezgalīgi kā Visums. Šo patiesību vistiešāk izjūt cilvēki, kurus dēvē par apgaismotajiem. Viņi uztver dabiskās vibrācijas, kurās nav nekā lieka un viss ir harmonisks. Smejoties mēs visi kaut nedaudz, taču atgriežamies pie šīs harmonijas.
Runājot par raudām, tās var interpretēt kā mērķtiecīgu to neredzamo saišu pārveidošanās instrumentu, kas cilvēku savieno ar apkārtējo pasauli. Mēdz būt gan šķiršanās, gan prieka asaras. Atlaist un sagaidīt ar asarām var cilvēkus, notikumus un parādības gan tagadnē, gan pagātnē un nākotnē. Senie Meksikas magi, kā par viņiem rakstījis Karloss Kastaneda, lai sarautu saites ar pagātnes nastu, izmantojuši specifiskas kustības un elpošanas paņēmienus.
Raudot tas notiek pats no sevis. Pēc izraudāšanās ikviens cilvēks parasti cenšas pasmaidīt, savukārt nevaldāmu smieklu reizēs acīs nez kāpēc mēdz sariesties asaras. Mēs visu laiku kaut ko mainām sevī un pasaulē: pietuvinām, attālinām, noskaņojam. Kaut kas ar mums ir saskaņā, bet kaut kas traucē, šķiet neīsts un rada vēlmi mainīt. Un pārmaiņas notiek, ja paši netraucējam mums dotajiem dabas instrumentiem darboties.
Pavērojiet cilvēku reakciju, kad viņi sabiedriskā vietā redz kādu raudam. Absolūti vienaldzīgo nebūs. Kāds metīsies mierināt, cits centīsies ātrāk paiet garām, vēl kādu pārņems nepatika… Apkārtējo uzvedība ir atšķirīga, bet tās būtība ir viena – ātrāk apturēt asaras. Vai arī izdarīt tā, lai tās neredzētu. Kāpēc par katru cenu cenšamies nomierināt raudošo? Kāpēc pat raudošs bērns, ja viņš ilgāku laiku neapklust, spējīgs pieaugušajos pamodināt agresiju? Tāpēc, ka raudas katrā no mums ietiecas dziļāk par smiekliem, bet mums iekšienē, pat ja to nenojaušam, ir savas apslēpto un neizpausto pārdzīvojumu, ciešanu un bēdu grēdas – gan personīgās, gan vispārcilvēciskās.
Asaras kā tādas ne pie kā nav vainojamas, tās ir tikai instruments, kuru organisms cenšas izmantot, lai sarautu mūsu saites ar nelaimēm. Taču, lai asaras varētu izlauzties, kaut uz mirkli jāatgriežas pie pārdzīvojumiem. Bet tas jau ir sāpīgi, tāpēc cilvēki izvairās no asarām vispār.
Turklāt, ja raudošo neizdodas nomierināt, sākas ķēdes reakcija. Un drīz vien sāk raudāt visi apkārtējie. Iespējams, tieši tāpēc asaras ir tik nevēlamas sabiedrībā un to nenoformulētais aizliegums pat spēcīgāks par agresīvas rīcības aizliegumu. Vēl viens iespējamais aizlieguma cēlonis ir tas, ka raudāšana ir viens no efektīvākajiem un universālākajiem psihes sasprindzinājuma noņemšanas veidiem. Citiem vārdiem sakot, nežēlojot laiku, lai reizi pa reizītei paraudātu, var izraudāt itin visu, arī nosacījumus, kas traucē mums būt tādiem, kādi esam.
Smiekli nav tik medicīniski kā raudāšana, tāpēc ikdienas dzīvē tie ir vairāk pieprasīti. Būtībā tie palīdz operatīvi normalizēt situācijas un izlīdzināt konfliktus. Runā, ka Japānā dzīvojis kāds gudrais, vārdā Hotejs, kurš neko nemēdza paskaidrot, tikai smējās. Visa viņa mācība bijusi tikai smiekli, un tie bijuši tik lipīgi, ka apkārtējie smējušies līdzi. Ļaudis smējušies stundām, līdz nespēkā krituši gar zemi un turpat arī aizmiguši kā mazi bērni. Tā Hotejs esot izmainījis dzīvi ļoti daudziem, bet daži viņa skolnieki, pateicoties smiekliem, guvuši apgaismību.