1.Skaisti cilvēki var būt mazliet garlaicīgi
Iespēja, ka skaisti cilvēki ir garlaicīgi, ir liela. Jau kopš agras bērnības, mēs esam apbrīnojuši skaistus cilvēkus, un viņi nav bijuši tie, kuriem bijusi nepieciešamība uzsākt sarunu. Bet šī garlaicība nav tīri negatīva, tā ir bijusi kā izdzīvošanas stratēģija. Tas ir vienīgais veids, kā izvairīties nepārtrauktas cilvēku uzmanības – kā palikt kaut uz mirkli ar sevi.
2.Skaisti cilvēki jūtās dīvaini par savu ķermeni un par savu iekšējo pasauli, tās vērtību
Guļot gultā, viņi var domāt: „Vai tas esmu es vai mans ķermenis, kas viņiem patīk?” Arī skaisti cilvēki, protams, vēlas tikt mīlēti par to, kas viņi ir, bet viņu skaistums bieži aizēno visu pārējo, kas viņi ir vai varētu būt. Un pat tad, kad cilvēki patiešām mīl pašu personību, šīs bailes nekur nepazūd, jo tās tomēr ir ļoti loģiskas.
3.Stereotips, ka skaisti cilvēki ir dumji, ir pārāk izplatīts
Bieži vien cilvēki nemaz nepapūlās iepazīt mūs – viņi vienkārši pieņem. Stereotips par skaistām, bet ne pārāk gudrām sievietēm, ir bijis populārākais pēdējo desmit gadu filmu industrijā. Bieži vien sabiedrībai pat patīk ideja par to, ka skaisti cilvēki varētu nebūt tie paši gudrākie. Tas šķietami sabalansē to, ka viņu skaistums noteikti ir radījis trūkumus citās jomās. Tas liek citiem cilvēkiem justies pašiem labāk par sevi, jo „laimes jau ir uzsmaidījusi skaistiem cilvēkiem, kādēļ viņiem tā vajadzīga vēl vairāk?”
4.Novecošana ir biedējoša
Kad esi ļoti augstu, kritiens ir vissāpīgākais. Ideja par novecošana ir biedējoša. Tas, kas bijis apbrīnots tik ilgi, var tikt atņemts dažu gaidu laikā. Kārtējās vārnu kājiņas, krunciņas un citas laika atstātās pēdas – tas viss ir vairāk vai mazāk katastrofāli.
Par laimi, problēmas, kas asociējas ar skaistumu, tās visas ir pārejošas. Laiks visas problēmas novērsīs. Ar laiku skaistums sāks pagaists. Skaisti cilvēki vēl joprojām būs skaisti, bet viņi nebūs tie neizsakāmi atšķirīgie šķietami pārcilvēciski skaistie radījumi. Un tajā brīdi visas nesaprastās problēmas vairs nebūs problēmas.