Visa cilvēce kopumā un katrs cilvēks konkrēti visu savu mūžu pavada stāvoklī, kas ļoti tuvs miegam, uzskatīja gan 18. gadsimta mākslinieks un dzejnieks Viljams Bleiks, gan 20. gadsimta brīvdomātājs Georgijs Gurdžijevs.
XVIII gadsimta vidū Londonā veļas tirgotāja Bleika ģimenē piedzima rudmatains zēns, kuru vecāki nosauca par Viljamu. Kad zēns paaugās, viņu atdeva par mācekli gravierim, un drīz vien atklājās, ka Viljamam patiesi ir ķēriens un talants.
Panākumi neizpalika, un šķita, ka šim arodam viņš veltīs visu savu mūžu. Taču Viljama intereses bija plašākas. Kad Bleiks bija nedaudz vecāks par 30 gadiem, viņš izdeva divas pareģojumu grāmatas, kurās vēstīja, ka visa cilvēce jau kopš Ādama un Ievas laikiem ir iegrimusi dziļā miegā.
Tā Viljams Bleiks, gravieris pēc aroda un brīvdomātājs pēc aicinājuma, sacēlās pret pastāvošo saprāta tirāniju, kas mīlestību un brīvu jūtu izpausmi noliedza kā tādu un nekādi nespēja saprast, ka eksistē patiesais saprāts. Taču arī viņš pats, tāpat kā visa cilvēce, kas šo saprātu varēja iegūt, bija aizmigušais.
Vairāk nekā gadsimtu vēlāk pavisam citā pasaules vietā – Aleksandropoles pilsētā Kaukāzā piedzima kāds cits cilvēks, kurš vēlāk tāpat apgalvoja, ka visa cilvēce kopumā un katrs cilvēks konkrēti visu savu mūžu pavada stāvoklī, kas ļoti tuvs miegam. Tas bija Georgijs Gurdžijevs, kurš savulaik Cilvēka harmoniskās attīstības institūtā Parīzē sāka īstenot savu cilvēces “pamodināšanas” programmu.
Pagājušā gadsimta 20. gados Gurdžijevu uzskatīja ne tikai par garīgo skolotāju – guru. Viņa padomu un palīdzību meklēja un gaidīja visi, kas centās kaut ko atrast sevī vai arī atrast sevi kādā jomā. Kāda pazīstama franču rakstniece un liela Gurdžijeva talanta cienītāja reiz viņam atzinusies, ka daudz labāk sevi apzinoties rakstot. Uz to Gurdžijevs diezgan asi atbildējis, ka viņa dzīvo sapņos un raksta par sapņiem, ka daudz vērtīgāk būtu, ja viņa simt uzrakstītu grāmatu vietā godprātīgi sakoptu vienu sava nama stāvu.
Gurdžijevs apgalvoja, ka reāls cilvēces progress nav iespējams, ja katrs cilvēks neizjutīs savu individuālo pamošanos. Tā nav viegla. Ieradums būt aizmigušam ir kā spēcīga straume: tā aizrauj sev līdzi visu, kas patrāpās ceļā. Cenšoties peldēt pret straumi, cilvēks zaudē spēkus un atkal aizmieg. Pamosties un noturēties nomodā – tas prasa milzīgu piepūli un nozīmē uzvarēt pašam sevi.
Pusmūža gados par Gurdžijeva lielāko vaļasprieku kļuva jaudīgs sporta auto, un reiz viņš piedzīvoja ļoti smagu avāriju. Pie samaņas viņš nāca reanimācijas nodaļā un, kā uzskatīja mediķi, bez niecīgākās cerības atveseļoties.
Taču Gurdžijevs tūlīt pat sāka izpildīt paša izstrādātos “atmošanās” vingrojumus un – jau pēc divām nedēļām bija
pilnīgi vesels.
Starp citu, vārds “guru”, kādā bieži mēdz dēvēt garīgo skolotāju, ir divu sanskrita vārdu – gu, kas nozīmē “tumsa”, un ru, kas nozīmē “gaisma” – savienojums. Burtiskā nozīmē guru ir tas, kurš kliedē tumsu, proti, miegu, kas apņēmusi cilvēku saprātu.