Ja tiešām strādātu tikai desmitā daļa smadzeņu, cilvēks nomirtu jau pēc četrām minūtēm. Pavisam cits jautājums: cik bieži cilvēks aktivizē tās vai citas galvas smadzeņu zonas.
Arī šajā ziņā pastāv kāds maldīgs viedoklis. Vai iespējams attīstīt cilvēka spējas? Nē. Tās var tikai realizēt.
Cilvēka galvas smadzeņu prāta un fiziskie resursi jau tiek noteikti piedzimšanas brīdī – gan ar vecāku gēniem, gan to būvmateriālu (olbaltumiem, taukiem, ogļhidrātiem), kurus topošā māmiņa piegādāja bērna nervu sistēmas veidošanai.
Tēlaini izsakoties, spied vecajam zaporožecam pedāli grīdā, cik stipri gribi, tas nekad nebrauks ātrāk par mersedesu. Tāpēc nav jēgas masveidā meklēt ģēnijus, jo šī parādība tiešām ir unikāla, vai arī likt stundām ilgi spēlēt gammas, mācīties trīs svešvalodas vienlaikus tiem, kam tas nav dots, kam ir pavisam citas intereses. Katrā konkrētā gadījumā jānodarbojas nevis ar neesošu funkciju attīstības problēmām, bet gan jārealizē tas, ko bērns saņēmis mantojumā no tēva un mātes.
Kā to izdarīt? Ļoti vienkārši – dodot smadzenēm daudzus izvēles variantus, ļaujot tām izmēģināt sevi gan tajā, gan citā jomā. Kad trāpīsies īstais, cilvēks tam arī pieķersies.
Taču visam ir savas robežas. No neizpildāmiem uzdevumiem arī mersedess var noslāpt un palikt ceļmalā, bet zaporožecs, kaut lēnītēm, toties pārliecinoši virzīsies uz priekšu un realizēs savus talantus. Būtībā tas arī ir pats veselīgākais ceļš, kāds būtu ejams visiem.