Ir cilvēki, kas jauc klausīšanos ar dzirdēšanu. Bieži vien viņi muļķo paši sevi, domājot, ka saprot citus, taču patiesībā saņem un uztver tikai skaņas.
Dzirdēšana ir bioloģisks process, ko nevaram apzināti apturēt. Ausis uztver skaņu viļņus un nosūta tos uz smadzenēm – vēlamies mēs to vai nevēlamies.
Citādāk ir ar klausīšanos. Bieži mēs dzirdam, bet neklausāmies. Turklāt mēs dažreiz neklausāmies par apzināti.
Tā vietā, lai pievērstu uzmanību vārdiem vai skaņām, mēs no klausīšanās izvairāmies. Visbiežāk tas notiek tad, kad mēs bloķējam uzbudinošas, kaitinošas skaņas, piemēram, kaimiņu muzikālā centra basus vai transporta rūkoņu.
Mēs neklausāmies arī tad, kad saskarsme mums šķiet nesvarīga vai neinteresanta.
Klausīšanās nav dabisks process.
Izplatīts mīts vēsta, ka klausīšanās ir kā elpošana – tā ir dabiska darbība, ko cilvēki veic bez problēmām. Klausīšanās ir iemaņa, kas ir apgūstama un trenējama. Tā ir tikpat svarīga iemaņa kā runāšana.
Vispārīgi runājot, klausās ikviens cilvēks, bet daži to dara labāk, kamēr daži – sliktāk.
Visi klausītāji neuztver vienu un to pašu!
Kad divi vai vairāki cilvēki klausās runātājā, mēs parasti pieņemam, ka viņi visi dzird vienu un to pašu. Tomēr svarīgi atcerēties, ka saskarsme ir aktīvs process. Katra iesaistītā persona uz informāciju reaģē citādāk – vienreizēji un neatkārtojami.
Psiholoģiskie faktori, sociālās lomas, kultūras pamats, personīgās intereses un vajadzības – tās visas ir neapstrīdamas ziņas, ko dzirdam, taču šie faktori arī pārveido un sagroza ziņas, padarot tās par vienreizēji un neatkārtojami individuālu informāciju.
Bet atgriežoties pie dzirdēšanas: tā ir fizioloģisks process, fizioloģisks klausīšanās aspekts. Tas ir skaņas viļņu iedarbības process uz ausīm un auss reaģēšana uz viļņiem, kam ir noteiktas frekvences diapazons un skaļums.
Dzirdēšanu ietekmē arī apkārtējais troksnis. Ja šī trokšņa frekvence ir vienāda ar runas skaņas frekvenci, tad runu ir grūti dzirdēt. Mazāka frekvence par runas frekvenci saucama arī par „balto troksni” jeb fonu, kas samazina spēju koncentrēties uz runātāja sniegto informāciju.
Tātad, apkopojumā, esam secinājuši, ka dzirdēšana un klausīšanās – tie nav sinonīmi. Tās ir divas dažādas darbības, kas katra apzīmē ko citu.