Mūsdienās plaši lietotās metāla un plastmasas ķemmes matiem ir kaitīgas. No metāla ķemmēm mati, ja tā varētu teikt, sasprēgā un spurojas, bet no plastmasas ķemmēm tajos uzkrājas statiskā elektrība, rezultātā tie kļūst trausli un viegli lūst. Bet senāk sievietes galvenokārt lietoja koka, retāk – kaula ķemmes.
Populāras bija no skābarža koksnes darinātās ķemmes. Skābarža ķemme atveseļoja matus un to sīpolus galvas ādā, novērsa blaugznu veidošanos un nomierinoši iedarbojās uz centrālo nervu sistēmu. Ikdienas matu ķemmēšana ar koka ķemmi bija atjaunināšanās un attīrīšanās rituāls.
Ķemmes izvēle mūsu vecvecmāmiņām bija nopietna un apzināta. Pirmām kārtām viņas ļāvās savai intuīcijai: ņēma iepatikušos ķemmi rokās un, paturējušas to kādu brīdi, ieklausījās savās sajūtās. Ja pirkstos radās siltuma sajūta, izvēle bija pareiza.
Koka ķemme spēj mainīt noskaņojumu. Ja pietrūkst izturības, nosvērtības, palīdz ķemme, kas darināta no koka patērētāja (papeles, apses, riekstkoka), – tā lieko enerģiju uzņem sevī. Bet, ja sieviete ir nogurusi un jūt spēku izsīkumu, priekšroka dodama ķemmēm, kas enerģiju papildina, – tātad ir darinātas no ozola, kļavas vai bērza.
Svarīgi zināt, ka vislabāk ilgstošu (vairāk nekā 10 minūtes ilgu) matu ķemmēšanas rituālu veikt, kad līst lietus vai laiks laukā ir apmācies, jo šādos apstākļos kontakts starp cilvēka enerģētiskajiem kanāliem un koka enerģiju ir ļoti spēcīgs.