1932.gadā Margarētu Tomi Bekēmu piemeklēja skumja ziņa – viņai nācās pamest vidusskolu, lai viņa varētu rūpēties par saviem brāļiem un māsām un māti, kas cieta no vēža.
Kā prioritāti izvēloties ģimeni, Margarēta pameta skolu, tādējādi arī nekad nesaņemot savu skolas pabeigšanas diplomu no Centrālās Katoļu vidusskolas. Līdz šim brīdim…
Pateicoties attālam radiniekam, kas sazinājās ar Margarētas agrāko skolu, 97 gadus vecā sieviete saņēma savu skolas absolvēšanas diplomu – pēc astoņām desmitgadēm, kas Margarēta patiesībā būtu absolvējusi skolu.
Notikums bija tik ļoti emocionāls un skaists, ka, pasniedzot Margarētai diplomu, skolas direktors Gregs ļāvās asarām. Situācijas, kurās skolēni spiesti pamest skolu pavisam, ir aktuāls jautājums, ko aktīvi cenšas novērst mācībspēki arī 21.gadsmitā. Arī pati Margarēta bija asarās un teica: „Man bija ļoti grūti pamest skolu. Domāju, ka jūs pat to iedomāties nevarat. Es mīlēju skolu un draugus, kas tajā bija ar mani kopā.”
Margarētas bērni atzina, ka viņu māte allaž bija nožēlojusi to, ka viņa nespēja pabeigt skolu, bet viņas dabā allaž ir bijis palīdzēt citiem vairāk nekā sev.
„Viņa vienkārši ir viens no tiem cilvēkiem, kas nespēj atstāt citus neapskaužamā situācijā. Lai kas viņu piemeklētu, viņa to pieņem ar smaidu. Viņa nesūdzas un nepadara situāciju par katastrofu, tas vienkārši nav viņas dabā. ”
Margarētas skolas šī brīža direktors atzinīgi izteicies, sacīdams, ka „Margarētas dzīve bijusi kalpošana citiem. Cēls upuris. Bet tieši šī situācija kļuvusi par iedvesmas avotu visai komūnai, jo Margarētas izvēle parāda vērtības, kas ikvienam jāapjauš savā dzīvē.”