Šis fakts tevi varētu pārsteigt: Nav noteikts limits tam, cik tālu cilvēka acs spēj saskatīt. Tik ilgi, kamēr objekts, neatkarīgi no tā izmēra un attāluma, pārvieto fotonu uz tīkleni, mēs spēsim to saskatīt.
Visu acu izšķirtspēju nosaka gaismas apjoms, kas nonāk līdz acij. Šis gaismas apjoms gluži vienkārši ir pilnais fotonu skaits. Tātad – tu vari izgatavot absurdi mazu priekšmetu, bet, ja tā fotoni ir ļoti stipri, tu šo absurdi mazo objektu spēsi saskatīt.
Psiholoģijas grāmatās bieži norādīts, ka skaidrā, tumšā naktī, cilvēka acs spētu saskatīt sveces gaismu pat 48 kilometru attālumā. Praktiski, protams, mūsu acis tiek „appludinātas” ar visu apkārt-esošo fotonu skaitu, tādēļ, šādā attālumā, sveces fotoni pazustu plūdumā. Jo tad, kad tiek palielināta fona intensitāte, gaismas apjoms, kas nepieciešams, lai objekts tiktu saskatīts (gaismas, kas tiek izstarota no objekta) ir daudz lielāks. Šajā gadījumā, apkārtējās vides veidotais fons ir intensīvs, un lielā kontrastā ar nelielo, bet spilgto sveces gaismu.
Naksnīgās, zvaigžņu pilnās debesis ir labs piemērs tam, kā izpaužas lielu distanču redze. Zvaigznes ir milzīgas, vairums no tām, kuras redzam debesīs, ir pat miljoniem kilometru lielas diametrā. Salīdzinājumam, Zemes diametrs ir 12756 kilometri. Tomēr pat tuvākās zvaigznes, ko varam saskatīt, ir vismaz 24 triljonus kilometru attālumā no mums, tādēļ mēs tās saskatām kā niecīgus punktiņus. Un visi fotoni, kas ir ceļā starp mums un šīm zvaigznēm, izpludina konkrēto zvaigžņu fotonus, tādēļ mēs nevaram skaidri saskatīt zvaigžņu kontūras.
Tātad, apkopojumā – mūsu redze ir neierobežota tik ilgi, kamēr paši tālākie objekti izstaro visspēcīgākos fotonus – tik spēcīgus, lai mūsu acs spētu tos izšķirt, pat neskatoties uz to izplūšanu apkārtējā fonā.