Kas kaiš mūsu pasaulei?
Lielākās ciešanas, kādas mūs mēdz piemeklēt, ir tas, ka mēs visi esam atšķirti. Mēs veidojam stāstu kopā, bet tajā pašā laikā neesam kopā. Tieši Rietumu kultūrai tipiska ir doma par lepnumu, kas piemīt neatkarībai un vienpatībai. Mēs veidojam mūsdienu pasauli, balstoties uz šī koncepta. „Esi labāks! Atdali sevi no bara! Meklē pašu labāko, pirmo, lai viņu pārspētu!” Mūsdienu pasaulē bieži vien mēs uzskatām, ka bagātība un laime ir sinonīmi – jo bagātāks esi, jo laimīgāks esi.
Bet vai tā patiešām ir?
Dažādās intervijās dažādās kultūrās iespējams saprast, kā tieši mēs cilvēki esam tik atšķirīgi. Kopība ir galvenā iezīme, kas piemīt augsti attīstītajiem dzīvniekiem, aborigēniem, konkrēti. Tātad – dzīvnieki pasaulei. Bet pretstatā – mūsu kultūrā sāncensība ir pati svarīgākā. Un tieši tās svarīguma dēļ mēs nošķiramies viens no otra.
No tā izriet ideja: „Esi uzmanīgs ar to, ko vēlies.” Apzinies sekas un ieguvumus – ko ir vērts upurēt, bet ko nav.
Interesanti, ka Darvina teorijas grāmata, kuru mēs visi ļoti labi zinām – evolūcijas idejas – ideju par to, ka stiprākais izdzīvo, piemin tikai divas reizes. Bet mīlestība tajā pieminēta vairāk nekā piecdesmit reizes! Un tieši sirds, nevis smadzenes, ir primārā pieeja augtākajai attīstībai. Tātad, biežāk jūtot ar sirdi, sekojot tai, mēs ātrāk spēsim piekļūt sevis dižākajai apjausmei.
Pētījumi bieži vien norāda – nekad nav šķirts. Viss ir savienots – vienmēr un visur!
Kā mēs varam to mainīt?
Mēs varam sākt ar to, ka apzināmies – mēs visi esam viens vesels kopums. Mēs daudz labāk funkcionējam empātijas, līdzjūtības un mīlestības stāvokļos. Ikvienam vārdam, kuru pasākām otram cilvēkam, ir spēks. Mēs mainām savas domas, mēs mainām savu pasaules uztveri – un līdz ar to pasaules arī mainās.
Viss dabā ir līdzsvarā.