Daudz pabeigtas augstskolas vai izlasītas grāmatas ne vienmēr veicina dvēseles bagātināšanu. Uzkrātā informācija, ja tā nav pieņemta zināšanai un izlaista caur savas dvēseles prizmu, visbiežāk ir lieks balsts, faktors, kas traucē personībai sevi apzināties. Kad tas bagātina dvēseli? Tikai spēja vērot pasauli ap sevi, vēlēšanās izdarīt kaut ko šīs pasaules labā, celsme un jaunrade, sava ceļa meklēšana, patstāvīgu lēmumu pieņemšana.
Dvēseli bagātina spēja iedomāties sevi cita vietā un saprast, ko viņš jūt tajos vai citos apstākļos. Dvēseli pacilā spēja piedot un lūgt piedošanu, prasme iecietīgi izturēties pret cilvēku vājībām un saglabāt savu viedokli, kontaktējoties ar autoritātēm. Iekšējo pasauli rotā drosme un nelokāmība saskarsmē ar nepatikšanām, emocionālā līdzsvara saglabāšana saskarsmē ar kārdinājumiem.
Aizraušanās un radošās noslieces, piemēram, mīlestība uz mūziku vai deju, glezniecību un literatūru, sportu – tas viss liecina par iekšējās pasaules īpatnībām, kā arī par jūsu pasaules uztveres īpatnībām, nevis par jūsu dvēseles bagātību.
Dvēseles bagātība, protams, nav kategoriski tikai garīgā pasaule. Arī materiālais nodrošinājums dod savu laimi. Tas ļauj saprast, ka esam drošībā, ka mūsu laiks dod savus augļus. Ka mūsu pūliņi tiek atalgoti. Tas ļauj mūsu dvēseli apmierināt ar fiziskās un materiālās pasaules labumiem. Un, atceroties, ka mūsu dzīvē eksistē balanss starp garīgo pasaules matēriju un fizisko matēriju, ir arī jāatceras, ka ir svarīgi rūpēties par abām pasaulēm.
Bet kā šo bagātību uzkrāt?
Ļoti vienkārši – ir jāmīl šī pasaule, ir vajadzīga vēlēšanās radīt, nevis graut. Ir jāciena citu cilvēku brīvība – gan fiziskā, gan garīgā. Jāpilda pasaules iekārtojuma hermētiskie likumi. Šāda personības uzkrātā bagātība ļauj tai saglabāt dvēseles harmoniju, atrast pareizos risinājumus dzīvē un iemantot laimi.