Pirmos apstiprinājumus šai versijai amerikāņu zinātnieki guva pagājušā gadsimta 80. gadu vidū, izmeklējot un izanalizējot par zagšanu notiesāto cilvēku veselību. Izrādījās, ka dažādas roku slimības, neirīti, daļēja vai pilnīga paralīze, delnu slābanums ir garnadžu “profesionālās kaites”. Izskaidrot šo parādību tikai ar fizioloģiju vien diez vai iespējams. Psihoterapeiti uzskata, ka visi šie cilvēki dzīvo nepārtrauktā konfliktā paši ar sevi: bauslis “tev nebūs zagt”, lai arī iedzīts dziļi zemapziņā, tomēr sevi atgādina, un pirmām kārtām kaite skar tās ķermeņa daļas, kas piedalās noziedzīgajās darbībās. Turklāt izrādījās, ka praktiski visi pārbaudes grupās iekļautie sirga ar dažādām nieru slimībām. Mediķi uzskata, ka zināma loma te bijusi bailēm, jo tās noziedznieks izjūt nepārtraukti.
Ne mazāk graujošas nereti mēdz būt arī pavisam normālas profesijas. Piemēram, aktiera darbs, ja tam nepieiet formāli, bet ik reizi, izejot uz skatuves, atdod sevi lomai pilnībā, ir bīstami psihei. Neviena iedzīvošanās tēlā, ja izrādes varoņa dzīve tiek izlaista caur sevi, nepaliek bez pēdām: reizēm aktierim nākas par to samaksāt ar neirozēm vai histēriju.
No šā viedokļa bīstama ir arī psihologa un psihoanalītiķa profesija: arī viņi aktīvi piedalās pacienta pārdzīvojumu analīzē, ieinteresēti meklē izeju no viņa psihi traumējošās situācijas. Ne velti pēc trim gadiem aktīvas prakses viņiem iesaka mainīt nodarbošanās veidu.
Daudziem žurnālistiem, citu radošo profesiju pārstāvjiem raksturīga augstprātība un lepnība, kam cieši pa pēdām iet arī lielība. Bet, ja vēlamais ilgstoši neatbilst reālajam, tas galarezultātā noved pie smagiem psihiskiem traucējumiem, alkoholisma, sirds-asinsvadu slimībām.
Pedagogi un augstskolu pasniedzēji dzīvo un slimo dažādi. Zinātnieki no Potsdamas universitātes Vācijā noskaidrojuši, ka skolotāji, kas netaupa sevi darbā un daudz sava laika ziedo kontaktiem ar audzēkņiem, biežāk nekā pārējie kļūst par infarktu un insultu upuriem. Savukārt pret savu profesiju vienaldzīgos pedagogus kaut kur nākotnē var gaidīt depresija vai kuņģa-zarnu trakta orgānu slimības.
Toties viss, kas saistīts ar mūziku, dzīvi pagarina. Skaņu svārstības rezonē ar organisma šūnām, aktivizē to maiņu un reģenerāciju. Sevišķi labvēlīgi iedarbojas klasiskā mūzika – acīmredzot ne bez pamata ilgdzīvotāju vidū ir daudz diriģentu un baleta mākslinieku.
Zinātnieki pieļauj, ka ilgs mūžs ir samērā reti dotas iespējas skaisti un secīgi īstenot savus sapņus sekas. Tieši tāpēc filozofs humānists Alberts Šveicers, strādādams visdrūmākajos Āfrikas nostūros, kur valdīja malārija un spitālība, pats ne reizi savā garajā mūžā neslimoja. Nesavtība, vēlme dot un darīt ko labu, negaidot par to nekādu atalgojumu, acīmredzot ir ne tikai pati cēlākā, bet arī veselīgākā.