Romantiķa ideoloģija: bailes, ka mēs kaut ko palaidīsim garām, rada milzu agoniju. Šķiet, ka nepārtraukti kaut kur ap mums inteliģenti, interesanti, pat perfekti cilvēki dzīvo tādu dzīvi, kāda būtu jādzīvo katram no mums. Gluži vai šķiet, ka viss notiek otrpus žogam – ja neesi tur, tu palaid garām visu interesanto un aizraujošo. Romantiskā ideja definē, ka visam ir centrs, kad nosaka, kam būtu jānotiek un kas ir interesanti. Vēsturiski kādu laiku tā bija Ņujorka, pēc tam Berlīne, bet pēc Berlīnes – Londona. Romantiķiem pasaule ir sadalīta divās daļās – viduvējībās un elitē – interesantos, veiksmīgos, skaistos un visādi citādi lieliskos cilvēkos. Romantiķi var pat kļūt dusmīgi, domājot par cilvēkiem, kas dzīvo ekstrēmi normālu un parastu dzīvi (jo pēc romantiķa domām – visiem būtu jātiecas līdzināties elitei). Romantiķis nevar izturēt garlaicību un ambīciju trūkumu.
Un tad ir arī klasika. Klasiski noskaņoti cilvēki apzinās, ka, jā, patiesi, šobrīd uz pasaules notiek tiešām interesantas un aizraujošas lietas. Viņi domā, ka pašas ekstravagantākās un aizraujošākās lietas vai cilvēki patiesībā nav nemaz tik interesanti. Viņi uzskata, ka pasaulē populārākā grāmata var arī nebūt tā pati labākā. Viņi pieņem, ka lieliskāko grāmatu šobrīd saraksta kāda veca sieviņa kādā mazā ciemā, par kura eksistenci pasaule nemaz nezina. Klasiski cilvēki apzinās, ka labas rakstura iezīmes un laba kvalitāte var eksistēt kopā ar pavisam ierastām vērtībām. Viņi tic, ka akadēmiska izglītība var arī nenozīmēt augstu intelektu. Slaveni cilvēki var būt garlaicīgi, bet šķietami garlaicīgi – fascinējoši. Šikākās ballītes pasaulē nebūt nepadara cilvēku laimīgu, bet labākās un emocionālākās sarunas piedzīvojamas ar tanti, kas ir šķietami garlaicīga. Arī klasiskais temperaments baidās no tā, ka kaut kas dzīvē tiks palaists garām, bet nedaudz citādāk, nekā to pārdzīvo romantiskā temperamenta cilvēki. Klasiskie cilvēki baidās nepiedzīvot labās emocijas, nepiezīt savus mīļos vai nenovērtēt pasaules skaistumu.