Niktes krāsas
Senajos mītos nakts dieve Nikte citu dievu priekšā vienmēr parādās ar saviem dēliem – balto un saldo smukulīti Hipnu (Sapni) un skarbi drūmo, kā darva melno Tanatu (Nāvi) – uz rokām. Tieši šā iemesla dēļ jau kopš senseniem laikiem radies priekšstats, ka “normālie” sapņi ir tikai melnbalti. Gadsimtiem ilgi uzskatīja, ka krāsainie sapņi ir bīstami un raksturīgi tikai cilvēkiem, kuriem ir nosliece uz psihiskām kaitēm vai arī kuri nepārtraukti ir stresa stāvoklī. Iespējams, zināma daļa patiesības tajā visā ir, jo mūsdienās cilvēks praktiski nepārtraukti atrodas lielāka vai mazāka stresa stāvoklī, tāpēc melnbaltos sapņus sen vairs neredz un nakts dieves valstību iekrāsojis visos paletes krāsu toņos.
Gribam zināt, kas būs
Krievu akadēmiķe Natālija Behtereva uzskatīja, ka cilvēka smadzenes nekad nenogurst un miegs tām vajadzīgs tikai tādēļ, lai tās varētu padarboties pašas ar sevi. Viņasprāt, viedie sapņi ir kā adatiņa siena kaudzē: galvenais – tos atrast. Lai gan atšķirt nozīmīgus sapņus no dienas notikumu atstāto iespaidu izraisītajiem nav nemaz tik sarežģīti: tie parasti ir spilgti, ar konkrētu sižetu un izraisa īstu emociju vētru. Pateicoties šiem sapņiem, cilvēkam tiek dota reāla iespēja tikt skaidrībā ar savām jūtām: ko īsti viņš grib, no kā bīstas un cenšas izvairīties. Un dažādi sapņi to arī dažādi stāsta.
Satrauktie sapņi
Dažādas nepatikšanas miegā un murgi tikai daļēji mēdz būt viedi. Pakaļdzīšanās, traka suņa uzbrukums – tas viss ir tikai tēli. Bet – ne nejauši. Miegā smadzenes asi reaģē uz iekšējiem impulsiem. Cilvēks vakarā dodas pie miera un pat neapjauš, ka saķēris slimību. Taču organisms to zina un raida signālus, bet smadzenes tos savukārt pārvērš biedējošos tēlos. Piemēram, naža dūriens vēderā visbiežāk ir saistīts ne jau ar kādu krimināla rakstura sadursmi nākotnē – tas var liecināt, ka sākusies kuņģa čūlas vai gastrīta saasināšanās. Veselam cilvēkam murgi sapņos rādās reti, ja nu vienīgi bijusi smagiem stresiem pārpilna diena. Toties slimie tos redz visai bieži.
Sinhronie sapņi
“Sapnī viņa mani piekrāpa, un pēc mēneša tā arī notika!” Šādas sakritības mēdz notikt ļoti bieži. Lai aprakstītu šādus gadījumus, Gustavs Karls Jungs izmantoja terminu “sinhronija”. Tamlīdzīgas parādības zinātnieks izskaidroja ar to, ka starp tuvu cilvēku bezapziņu eksistē zināma saikne. Būtībā cilvēks spēj ielūkoties ne tikai savā, bet arī citu cilvēku dvēselē. Komunicējot ar tuvu cilvēku, mūsu bezapziņa viņa žestus, skatienu, galvas pavērsienu piefiksē, visu šo informāciju apkopo un apstrādā, bet pēc tam redzamu tēlu veidā nodemonstrē sapnī. Šie “viedie” sapņi var arī nepiepildīties, tikai tad viņam jācenšas radīt pavisam citu attiecību scenāriju.
Vēlmju sapņi
Sapņos mēs parasti redzam to, kā mums pietrūkst, ko slēpjam un sevī nomācam. Piemēram, enerģiska un lietišķa sieviete dienā ir pārliecināta, ka pats svarīgākais viņai ir darbs un karjera, taču naktī bieži sevi redz vai nu kā grūtnieci, vai arī priecīgi rotaļājamies ar bērniem. Arī šādi nakts piedzīvojumi var kļūt viedi, ja cilvēkam pietiks drosmes pašam sev atzīties, ka no šādām vēlmēm nav ne jābīstas, ne arī jākaunas. Tas nozīmē, ka reālajā dzīvē kaut kas nav īsti kārtībā, un, lai kā arī cilvēks to noliedz, viņš varbūt var piemānīt savu apziņu, bet ne bezapziņu. Uzskata, ka viedajiem sapņiem tic aptuveni puse cilvēces. Biežāk viedos sapņus redz sievietes: vismaz viņas divreiz biežāk nekā vīrieši atzīstas, ka sapņi ir piepildījušies.
Pastaigā ar Baironu
Amerikāņu rakstnieka Breta-Garta biogrāfi min kādu neparastu un mīklainu viņa dzīves epizodi, kad miegā rakstnieks saņēmis kāda cita diža vārda meistara – Bairona palīdzību. Taču viss sākās vienkārši, ikdienišķi un absolūti neliecināja, ka gaidāmi kādi atmiņā paliekoši notikumi.
Kādudien Brets-Garts devās viesos pie seniem paziņām, kas īrēja villu, kurā, kā runāja, kādreiz it kā dzīvojis Bairons. Un vajadzēja tā sagadīties, ka viņam ierādīja tieši to istabu, kura tika uzskatīta par slavenā dzejnieka guļamtelpu. Protams, iztēle tūlīt pat aktivizējās, un jau pirmajā šajā telpā pavadītajā naktī rakstnieks redzēja sapni, kurā pie viņa bija ieradusies Bairona ēna. Ilgu laiku viņi pavadīja draudzīgās sarunās, bet vēlāk Bairona ēna parādīja rakstniekam vietu, kur atrodas slepena eja uz kāpnēm, bet no tām – uz pļavu, kur abi vēl kādu laiku pastaigājušies. Kad Brets-Garts no rīta pamodās, viņš bija neizsakāmi pārsteigts: sapnī redzētais bija spilgti iespiedies atmiņā, un visi nakts notikumi gluži kā reāli stāvēja acu priekšā. Viņš pat sāka meklēt slepeno eju, kuru abi ar Baironu bija izmantojuši, lai dotos uz pļavu, taču neatrada. Neraugoties uz to, pie brokastu galda rakstnieks mājas saimniecei pajautājis, vai istabai, kurā viņš bija pavadījis nakti, neesot kādu slēptu kāpņu.
Izbrīnīta par tādu jautājumu, viņa atbildējusi, ka agrāk izeja uz kāpnēm tiešām bijusi, bet nu tā esot aizbūvēta. Bretam-Gartam izdevies pierunāt saimnieci atsaukt namdari un slepenās durvis uz kāpnēm atvērt. Kad tas izdarīts, rakstnieks jau nomodā atkārtojis savu nakts pastaigas maršrutu, turklāt atpazinis pat salauztos pakāpienus, uz kuriem, brīdinot, ka kāpnes ir vecas, bija norādījis Bairons.
Nakts līdzautori
Slavenais angļu rakstnieks Roberts Stīvensons jau kopš bērnības ļoti cieta no murgiem. Studiju gados tie viņu nomocīja tik ļoti, ka nācās konsultēties ar ārstu. Tad Stīvensons izstrādāja paradumu vakarā pirms miega sacerēt jaukas un laimīgas pasakas, kurās daļēji vai pilnībā sagrozīja nakts murgu notikumus. Beigu beigās viņš šo nodarbi pārvērta par profesiju un drīz vien atklāja, ka ciešanas naktī ir beigušās un tagad tie, kurus viņš miegā dēvēja par mazo tautiņu, liliputiem, jau palīdzēja viņam izdomāt visādus stāstus un notikumus, kas tik ļoti patika un joprojām patīk lasītājiem.