1. Visa pasaule ir kā spogulis
Savulaik Gēte rakstījis, ka cilvēki, kurus satiekam, ir labākais spogulis, kā iepazīt pašam sevi. Dzejnieks Kristiāns Morgenšteins neaprobežojās tikai ar apkārtesošo: “Viss cilvēka dzīvē notiekošais ir viņa iekšējās pasaules spogulis.” Savukārt Anatols Franss licis akcentu katram mūsu pateiktajam vārdam: “Viss, ko mēs sakām, mēs sakām par sevi.”
Tātad, ja kāds mums šķitīs skaudīgs, tā ir droša zīme, ka arī mūsos pašos mīt krietna deva skaudības. Ja kādu nosaucam par agresīvu, ar to atklājam tikai paši savu agresivitāti. Citiem vārdiem sakot, it visur atpazīstam sevi, kas ne vienmēr ir patīkami.
Psihosomatiķi jau sen atzinuši, ka jebkura slimība atspoguļo cilvēka dvēseles grēciņus. Psihologi pierādījuši, ka tas pats attiecas arī uz dzīves apstākļiem. Tam, kurš ar auto ietriecas akmens sienā, šo sienu vajadzēja pameklēt savā dvēselē. Tāpēc nav nekādas jēgas visu vainu novelt uz nelaimes gadījumu. Vainot varam tikai paši sevi.
Jau Kristus atzinis – tas, kurš cita acī redz salmiņu, pats savā neredz baļķi. Visu, ko mēs redzam citos, ko par viņiem runājam, ir tikai mūsu pašu iekšējo kolīziju atspoguļojums. Tas arī ir apbrīnojamais pašizzināšanas līdzeklis, kas, jāatzīst, vientuļiem cilvēkiem padodas grūtāk, jo viņiem pietrūkst šā spoguļa – partnera, ģimenes, draugu. Tāpēc vientuļiem cilvēkiem ir daudz grūtāk apzināt un izlabot savas vājības, kompleksus, kļūdas, aizspriedumus.
2. Nejaušību nemēdz būt
Tikai muļķis uzskata, ka likteņa triecieni nav prognozējami un nejaušībām dzīvē ir ļoti liela nozīme. Notikums īstenojas tikai tad, kad esi tam gatavs, uzskatīja gudrais Buda. Tātad nejaušība, lai cik paradoksāli tas šķiet, veidojas pēc mūsu pašu gribas.
Vācu psihologs Hermanis Meijers, ilustrējot savu viedokli, min kādu pacienti, kura krāpa vīru un vienlaikus izjuta sirdsapziņas pārmetumus. Viņa ar mīļāko mēdza satikties nelielas kaimiņpilsētiņas nomaļā viesnīcā. Reiz tajā pašā viesnīcā apmetās viņas kaimiņiene, ar kuru sievietei bija izveidojušās diezgan naidīgas attiecības. Kaimiņiene, kas bija noklausījusies mīlnieku sarunas, nākamajā rītā piezvanīja sievietes vīram un visu pastāstīja.
Apstākļu sakritība? Nē, apgalvo H. Meijers. Šo it kā nejaušību radīja sievietes mūžīgā vainas apziņa. Sirdsapziņas pārmetumi veda aiz sevis atmaskošanu. Budas vārdiem runājot – sieviete bija gatava, lai viņu atmaskotu, un tas arī notika. Protams, viņa negribēja būt pieķerta, taču bezapziņā kaut kas šo atmaskošanu tomēr vēlējās. Ja sieviete būtu ieklausījusies sava iekšējā balsī, neapšaubāmi būtu to sadzirdējusi, un tad notikumi izvērstos pavisam citādi.
Tātad, ja mēs gribēsim ieraudzīt sevī nelabvēlīgo apstākļu cēloni un spēsim kaut ko mainīt, pratīsim arī izvairīties no negatīvām sekām.
3. Ne bez vainas vainīgie
Cilvēkiem nereti ir tieksme spēlēt nevainīgu upuru lomu, jo nevienam negribas uzņemties atbildību par notikušo. Ja esam nokavējuši, vainīgs, protams, ir transporta līdzeklis un satiksmes sastrēgumi . Vai atbraukušie radi, ja sabojātas brīvdienas. Vai vecāki, ja ciešam no nepilnvērtības kompleksa. Vai laika apstākļi, ja esam saaukstējušies… Mēs vienmēr jūtamies kā upuri un tāpēc nekad neesam vainīgi.
Taču visi gudrie, no Sokrāta sākot un ar dalailamu beidzot, domā citādi. Pavērsiens uz labo dzīvē notiek tikai tad, kad katrs jūt atbildību gan par saviem darbiem, gan to, kas tiek darīts viņam. Jā, bet kā tādā gadījumā ir, piemēram, ar zagšanu? Vai mēs esam vainīgi, ja tie ielavījušies tieši mūsu dzīvoklī? Jā, uzskata psihologi. Katrai zādzībai pa priekšu iet cietušā pašpārliecības un pašvērtējuma zudums. Līdz ar to zādzību var uzskatīt par sava veida dvēseliskuma deficīta fizisko simptomu. Tas, kurš izjūt kādas citas personības spiedienu, vēl nesen apspieda pats sevi. Kurš māna citu, vēl nesen mānīja pats sevi. Amerikāņu socioloģe Natālija Šeinesa ar neskaitāmiem piemēriem pierādījusi, ka parasti par vardarbības upuriem kļūst tās sievietes, kuras apspiedušas savu seksualitāti.
Tāpēc nevajag steigties iejusties nevainīgo upuru lomā. Tā vietā labāk pamēģināt citām acīm paraudzīties gan uz sevi, gan apkārtējo realitāti – tikai tā dzīvē varēs notikt pozitīvas izmaiņas.
4. Viss atgriežas savā vietā
Mēs visi labprāt atzīstam, ka esam pakļauti dažādām vājībām – un ne vairāk. Kopumā uzskatām sevi par apdomīgiem, labestīgiem un taisnīgiem. Bet kā ar egoismu un spītību? Nē, tas nekādā gadījumā nav par mums! Tādu apvainojumu mēs uztveram kā nepamatotu un nenopietnu. Bet jo vairāk cilvēks kādu rakstura īpašību cenšas noslēpt un noliegt, jo neatlaidīgāk tā agri vai vēlu izpaudīsies. Viss, ko atvairām, atgriežas savā vietā kā likteņa trieciens, krīze attiecībās vai slimība. Tie, kas noraida savu tieksmi pēc varas, noteikti nonāks nomācoša priekšnieka pakļautībā.
Un darbavietas maiņa neko neatrisinās – arī jaunajā vietā drīz vien uzradīsies šefs diktators. Tas pats notiek arī personīgajā dzīvē. Sievietei, kas apspiež sevī naidu un uzskata sevi par labestīgu un draudzīgu, par vīru tiek īgns un kašķīgs egoists. Pēc šķiršanās, satiekot citu vīrieti, viņa ar šausmām konstatē, ka arī jaunais pielūdzējs nav ne par mata tiesu labāks.
Situācijas, kurās it bieži nonākam, grib it kā pievērst mūsu uzmanību kaut kam, ko esam sevī nomākuši. Narkomāna vecākiem būtu jāsaprot, ka dēls demonstrē pasauli, kuru viņi atraida un nepieņem. Bērna invalīda māte varētu sev pajautāt: vai gadījumā es pati neapspiežu un nekropļoju savu bērnu? Atraidītā atgriešanās nav sods, drīzāk mums sniegtā iespēja noskaidrot attiecības ar kādu savas dzīves šķautni, kuru uzstājīgi noliedzam.
5. Līdzīgs pievelk līdzīgu
“Ja esi saticis muļķi, pajautā sev, kāpēc tu esi viņu saticis,” teicis Konfūcijs. Tāpēc, ka viņš vienkārši pagadījās mūsu ceļā, mēs atbildētu. Bet Konfūcijs tam nepiekrīt. “Tu satiec viņu tāpēc, ka viņš atbilst tev, jo tu kā magnēts pievelc visu sev līdzīgo.”
Mūsdienu amerikāņu psihologs Alekss Donahju min savu piemēru: laulāts pāris atrod sev piemērotu dzīvokli piemērotā vietā un ar piemērotiem kaimiņiem. Paiet laiks, un pāris izšķiras. Sieviete atrod citu dzīvokli un aizbrauc, vīrietis paliek turpat. Viņš sāk meklēt sev citu draudzeni, bet diemžēl… Neviena sieviete negrib ar viņu dzīvot. Katra šajā dzīvoklī jūtas sveša. Arī vīrietis pats savās mājās vairs nejūtas omulīgi, tās it kā kļuvušas aukstas un nemīlīgas. Tas tāpēc, ka kādreiz šī māja bija domāta diviem, nevis viņam vienam. Taču vīrietis to nesaprot un nedomā mainīt dzīvesvietu.
Līdzīgi viņam tūkstošiem sieviešu un vīriešu, palikuši vientuļi, pacietīgi turpina dzīvot vecajā vietā, kur kādreiz kopā bijuši laimīgi. Kā uzskata amerikāņu filozofs Prentiss Mulfords, viņiem visiem var palīdzēt pavisam vienkārša lieta – dzīvesvietas maiņa vai vismaz kārtīgs kapitālais remonts, jo viss – sienas, mēbeles, apģērbs – ir piesātināts ar kopdzīves laika domu enerģijām. Arī tad, ja sieviete aizejot paņem līdzi visu iedzīvi un garderobi, tas neko nemaina – enerģija turpina virmot.
Šis piemērs, protams, neaprobežojas tikai ar viena dzīvokļa sienām. Katram, kurš nonācis līdzīgās personīgās vai profesionālās sprukās, nākas (un ne bez cita cilvēka palīdzības) godīgi noskaidrot, vai dotā situācija viņam atbilst. Ja tā, vispirms jāmaina pašam sevi. Bet, ja situācija vairs neapmierina, jāmeklē kaut kas jauns, savai apziņai atbilstošs.
6. Notici sev
“Kā tu domā, kas no manis iznāks?” savam skolotājam Austrumu gudrajam Abdessalamam jautāja kāds no skolniekiem. Skolotājs atbildējis: “Viss, par ko tu domā, piepildīsies.” Vieglu sirdi jauneklis pametis savu skolotāju un uzvedies tā, ka beigās viņam piespriests nāvessods. Kad viņš stāvējis uz ešafota, garām gājis Abdessalams. “Tu man devi nepareizu padomu!” viņam uzsaucis notiesātais. “Es domāju, ka kļūšu kalifs, bet tas nepiepildījās!” “Vai tu tiešām tam ticēji?” jautājis skolotājs. “Nē,” nācies atzīt notiesātajam, jo, lai arī par to sapņojis, dvēseles dziļumos tomēr nav ticējis, ka tas iespējams. “Bet es arī nedomāju, ka savu dzīvi beigšu uz ešafota,” viņš teicis. Uz to gudrais vīrs atbildējis: “Nē, tu domāji gan par to. Tikai negribēji sev ierādīt, ka tici tam.”
Problēma atšifrējama diezgan vienkārši: piepildās nevis tas, ko mēs vēlamies, bet tas, kam ticam dvēseles dziļumos. Kurš domā, ka nav pelnījis lielāku algu, pielikumu nekad nesaņems, lai arī cik ļoti to vēlētos. Tas, kurš uzskata, ka vienlaikus nespēj būt laimīgs gan personīgajā dzīvē, gan darbā, piedzīvos šķiršanos vai neveiksmes profesionālajā jomā. Savas vēlmes mēs kaut necik apjaušam, taču mūsu iekšējā pārliecība un ticība lielākoties paliek neapjausta. Kāds, piemēram, tic, ka nav pelnījis uzticību, atbildību, nav tā vērts, lai viņu pamanītu, apbrīnotu.. Žēl, jo to, ko mēs par sevi domājam, to arī realizējam.
Tikai sapratuši savas negatīvās domas, spēsim no tām atbrīvoties un aizstāt ar pozitīvajām.
7. Pārmaiņu nepieciešamība
Psihologi uzskata, ka dzīve ir skola, bet likteņa triecieni un ciešanas – dvēseles izaugsmes iespējas. Atšķirībā no vidusskolas dzīves skola savas durvis nekad neaizver un nemitīgi pasniedz mums arvien jaunus uzdevumus. Ja mēs tos atrisinām, tie kļūst arvien vieglāki un vieglāki. Tāpēc liktenis ir nekas cits kā jaunas tikšanās ar mūsu personības atrisināmām un neatrisināmām daļām. Mums ir pa spēkam izprast, ka viss, kas ar mums notiek ārējā pasaulē, patiesībā dzīvo mūsos. Visa apkārtesošās realitātes daudzveidība atbilst mūsu iekšējai pasaulei
No tā izriet – vēloties mainīt realitāti, vispirms jāmaina sevi. Jāiemācās saskatīt un saprast, ka notikumi, slimības, likteņa triecieni un visas nebaltās dienas ir tikai nepieciešamu un nobriedušu pārmaiņu prasība. Īstenojot tās, tiks atrasts arī ceļš uz daudz lielāku brīvību, uzticību un laimi.