Kad Lisa Aldrika no Mičiganas devās uz veikalu, lai nopirktu kūku, viņa piedzīvoja vienu no interesantākajām un sirsnīgākajām situācijām, kādas mēdz notikt. Kad Lisa lūdza kādai veikala darbiniecei uzrakstīt novēlējumu uz kūkas, viņa, divreiz nedomādama, palīdzēja. Kā izrādījās, šīs darbinieces pienākumos neietilpst kūku dekorēšana, bet viņa priecājās pēc iespējas un paveica nepieciešamo. Un Lisa neiebilda par rezultātu.
„Šodien es devos pēc dzimšanas dienas kūkas uz „Meijer” veikalu. Es palūdzu meitenei, kas strādāja konditorijas nodaļā, vai viņa varētu uz kūkas uzrakstīt kaut ko. Viņa teica, ka to varētu. Paņēmusi kūku, viņa atgriezās pēc diezgan ilga laika. Es paskatījos viņai acīs, pateicos, vēl pirms paspēju paskatīties uz kūku. Pēc tam, paskatījusies, es mazliet nervozi iesmējos un devos uz kasi – mani īpaši neuztrauca tas, kā izskatījās kūka. Man šķita, ka cilvēki to uztvers ar humoru. Kasierei gan nešķita, ka tas ir pārāk smieklīgi. Viņa pasauca citus kasierus, menedžeri un pat nofotografēja kūku. Man par pārsteigumu, pēc apspriedes, viena no kasierēm pienāca pie manis, aplika man roku ap pleciem un teica: „Meitene, kas šo uzrakstīja, cieš no autisma. Paldies, ka pateicāties viņai un uzsmaidījāt, neskatoties uz to, ka viņai nav jādara šādi darbi, iespēja, ko viņai sniedzāt, noteikti nozīmēja ļoti daudz!” Stāsta morāle – laipnība ir ļoti svarīga. Un, kā es vēlāk uzzināju, laipnā sieviete, kas man palīdzēja ar kūkas uzrakstu, darīja to, kas ir viņas darba pienākumos – palīdzēt klientiem, ja tie lūdz palīdzību. Un to viņa arī paveica. Paldies!”