Kāpēc mēs novecojam?
Cilvēki noveco dažādos līmeņos – bioloģiskos un garīgos. Ir svarīgi to saprast, lai apskatītu visus iespējamos iemeslus, kas liek mums novecot pārāk ātri.
Bioloģiski novecošana var tikt raksturota kā „ķermeņa nolietošanās” vai „savainojumu akumulācija”. Citiem vārdiem – „trūkumu un lūzumi ķermeņa molekulārajā šūnu uzbūvē, uzkrājušies metabolisma pārpalikumi, toksiskie produkti, no kuriem ķermenis vairs nespēj atbrīvoties”. Ar laiku novecošanās ietekmē ikvienu šūnu cilvēka organismā.
Novecošana bioloģiskā līmenī parasti izpaužas kā graduāla jaunības zaudēšana, piemēram, ādas kvalitātes zudums, izmaiņas ķermeņa formās, gaitā, matu krāsas izmaiņa un tā tālāk.
Bet novecošana izpaužas arī garīgā līmenī. Tā ir dokumentēta jau gadu simtiem ilgi. Pusmūža krīzes vairs nepiemeklē tikai tos, kuri tiešām ir tā dēvējamajā mūža vidū – ap 40 gadu slieksni, – daudzi no mums jau agrākajos dzīves gados jautā šos jautājumus: „Kādēļ šis viss notiek?”, „Kāda ir nozīme tam, ka es daru to, ko es daru?”, „Ko es varu dot pasaulei un ko tā sagaida no manis?”. Šāds stāvoklis ir raksturots kā eksistenciālā nepieciešamība, brīdis, kurā mēs nonāk līdz savām iespējām, robežām un arī ideju par to, ka esam mirstīgi.
Bet visas šīs informācijas kontekstā ir svarīgi saprast, ka novecošana ir ļoti atkarīga no katras personas individuāli un neeksistē viens konkrēts vieds, kādā izmērīt novecošanas ātrumu.
Visa šī informācija noved pie jautājuma: Cik ilgi mēs varam nodzīvot?
Ja jau mēs novecojam gan garīgi, gan bioloģiski, cik ilgi mēs varam novecot, tas ir, kāda ir maksimālā robežo, ko mēs varam sasniegt?
Demogrāfi, ārsti, zinātnieki un citi pētnieki ir norādījuši, ka maksimālais cilvēka mūža ilgums ir daudz lielāks nekā tas, ko uzrāda statistika. Šobrīd zināmā vecākā persona ir nodzīvojusi 122 gadus un 164 dienas – Jeanne Calment no Francijas, kas nomira 1997.gadā – tomēr pat šīs domās ievērojamais vecums nesasniedz pētnieku norādīto. Daži pētījumi norāda, ka mums, cilvēkiem, būtu jānodzīvo 120 līdz 140 gadi. Tātad, teorētiski, mēs nevaram cilvēka mūžam piešķirt teorētisku robežu.