Reiz divi vīri, kas bija ļoti slimi, bija novietoti kādā slimnīcas istabā. Vienam no vīriem bija atļauts katru dienu piecelties sēdus – šī vīra gulta bija tieši pie loga. Kamēr otram vīram bija katra diena jāpavada, guļot uz vēdera.
Abi vīri katru dienu runāja stundām ilgi. Viņi runāja par savām sievām un ģimenēm, darbu un mājām, par jaunības dienu gaitām un to, kur viņi bijuši atvaļinājumā. Katru pēcpusdienu, kad vīrs pie loga bija sēdus stāvoklī, viņš stāstīja savam istabas biedram, kas redzams laukā pa logu.
Tikmēr otrs vīrs sāka dzīvot šiem brīžiem, kuros viņa pasaule kļūtu daudz krāšņāka – kad viņa istabas biedrs stāstītu par visu, kas notiek aiz loga.
No loga pavērās skaists skats uz tuvējo parka dīķi. Pīles un gulbji tajā uzturējās, kamēr bērni turpat netālu modelēja papīra kuģīšus. Mīlnieki, sadevušies rociņās, pastaigājās pa parka taciņām. Un aiz parka, tālumā bija redzami pilsētas nami un mūri.
Kamēr vīrs pie loga aprakstīja visa redzētā detaļas, otrs vīrs aizvēra acis un iztēlojās bezgala daiļos skatus.
Tā kādu dienu vīrs pie logs raksturoja parādi, kas bija redzama pa slimnīcas logiem. Kaut otrs vīrs šo parādi nevarēja dzirdēt, viņš to varēja iztēloties.
Dienas, nedēļas un pat mēneši pagāja. Kādu rītu, kad medmāsa devās ik rīta apgaitā, lai aicinātu pacientus rīta brokastīm, viņa atrada vīru pie loga – vīrs bija nomiris klusi un mierīgi savā miegā.
Drīz vien, kas situācija šķita piemērota, otrs vīrs lūdza, vai viņš varētu tikt pārvietots pie loga. Medmāsa to drīz vien izdarīja, vēlēdamās visu to labāko vīram, un pārbaudījusi, ka vecajam vīram ir viss nepieciešamais, viņa devās prom.
Vīrs saņēma sevī spēkus, lai – lēni un sāpīgi – atstutētos pret savu elkoni un paceltos mazliet augstāk. Viņš lēnu pacēla savas, lai paraudzītos laukā pa logu.
Logam pretī bija kaila, auksta siena.
Vīrs pajautāja medmāsai, kas gan varēja likt vīram pie loga redzēt visu to, ko viņš reiz bija aprakstījis otram vīram. Uz ko medmāsa atbildēja gluži vienkārši, ka vīrs bijis akls un pat nav varējis zināt, ka pretim logiem ir tumša betona siena.
Un viņa vēl piebilda: „Iespējams, ka viss, ko viņš gribēja, bija iedvesmot tevi…”
Stāsta morāle: Iespēja padarīt cits laimīgus ir neizmērojama laime, spītējot tam, kādā stāvoklī esam paši. Dalīta bēda ir skumjas, bet dalīta laime – dubulta laime. Ja vēlies justies bagāts, paļaujies uz tām dzīves dāvanām, kuras nav nopērkamas ar naudu.