- Katram tetovējumam ir savs stāsts
Džonijs Deps ir teicis: „Mans ķermenis ir mans žurnāls un mani tetovējumi ir mani stāsti.”
Ik reizi, kad satiec cilvēku ar stāstu, pajautā viņam stāstu aiz tā. Nevis tetovējuma nozīmi, bet gan stāstu. Parasti tetovējums tiek veidots kā atgādinājums par kādu notikumu, cilvēku, pieredzi. Mēs varam pazaudēt atmiņas, kas pierakstītas uz papīra, bet ne tās, kas pierakstītas uz mūsu ķermeņa.
- Tetovējumi atgriež mūs tagadnē
Tetovējumi ir asociējami ar sāpēm. Sāpes atšķiras no tā, kur tetovējums tiek veidots. Bet neatkarīgi no sāpju apjoma, mēs tās jūtam.
Ir zināms, ka nekas mūs neatgriež tagadnē labāk par sāpēm. Tetovēšanas procesu par varētu saukt par garīgu pieredzi.
„Katru reizi, kad taisu tetovējumu, es koncentrējos uz adatu, sajūtām, ko tā rada uz mana ķermeņa; Mans prāts nekur neaizklīst. Es izbaudu tagadni, apjaušot, ka tā ir tepat.”
Iespējams, ka iespēja apjaust tagadni nav galvenais iemesls, kādēļ iegūt tetovējumu, bet tas noteikti ir liels iemesls.
- Sāpes ir īslaicīgas
Lieliska ideja tetovējumam – mantra: „Šis pāries.” Gluži kā sāpes, ko izjūtam tetovēšanās laikā, visas sāpes dzīvē pāries – fiziskas vai garīgas – bet tās pāries.
Turklāt, sāpes ir subjektīvas. Mēs paši savā ziņā izvēlamies, cik daudz no tām atļaujam sev just. Mēs varam just daudz un vēl, vai arī gandrīz neko.
- Tetovējumi ļauj apzināties to, ka dzīvē nekas nav mūžīgs
Dzīvojot ar apziņu, ka nekas nav mūžīgs, mēs varam kļūt laimīgāki. Neapzināti, ik dienu mēs attiecamies pret pasauli gluži tā it kā tā mums būtu dota mūžīgi, tā it kā nekas nekad nebeigtos.
Arī mūsu ķermenis – tas nav mūžīgs. Iegūstot tetovējumu, tu vari sev neapzināti nodot ziņu: „Mans ķermenis pieder man. Un tik ilgi, kamēr vien tas būs mans, es varu ar to darīt visu, ko vēlos.”
- Brīvības apziņa
Iegūstot tetovējumu, mēs paužam ideju, ka mūsu ķermeņi ir mūsu un ka mēs varam ar tiem būt brīvi. Tetovējumi ir kā brīvība izpausties – tā ir mākslas forma.