PATIESS STĀSTS
Kad tas notika pirms pusotra gada. Es tik tikko biju ievākusies savā jaunajā dzīvoklī un vēl biju pašā iekārtošanās un iejušanās procesā. Runādama pa telefonu, es devos iekšā dzīvokļu kompleksā. Es atslēdzu durvis, bet atcerējos, ka pie ieejas biju atstājusi savu iepirkumu maisiņu. Esi ātri vien aizgāju tam pakaļ un turpināju iesākto. Iegājusi dzīvoklī, es turpināju runāt pa telefonu, cenzdamās noģērbties, kad mans telefons nokrita zemē. Es notupos zemē, lai to aizsniegtu, bet tas bija pārāk tālu. Es nogūlos un sniedzos pēc tā, kad pamanīju.. kāds ir zem manas gultas. Es biju šokā un apklusināju vēlmi kliegt no visa spēka. Persona zem gultas gulēja ar muguru pret mani un seju arī, tādēļ viņš neredzēja, ka es redzu viņu. Cenzdamās saglabāt mieru, neizprovocējot cilvēku zem gultas, es paņēmu telefonu un pateicu draugam: „Atvaino, ka pārtraucu sarunu. Es aši ieskriešu dušā un tev atzvanīšu.”
Vannas istabas durvis bija tieši pie manas gultas, kur tikko biju stāvējusi, tādēļ es ātri iegāju tajā, klusi aizslēdzu durvis, ieslēdzu dušu. Es izkāpu pa vannas istabas logu, jo tā ir viena no priekšrocībām, dzīvojot pirmajā stāvā. Es tūlīt pat piezvanīju policijai un savam puisim. Viņi lika man gaidīt otrā ielas pusē. Es slēpos aiz mašīnas, vērodama savu dzīvokli. Drīz vien ieradās policija un no mana dzīvokļa izveda tievu, noguruša un mazliet traka paskata vīrieti. Viņa acis izskatījās dīvaini.
Šis vīrs, pēc policijas teiktā, bija iekļuvis manā dzīvoklī, kamēr es biju devusies pēc iepirkuma maisiņa. Kad policija iegāja manā dzīvoklī, viņš stāvēja pie vannas istabas durvīm a vienu no maniem virtuves nažiem. Izrādījās, ka viņš bija bezpajumtnieks, kas drīz vien tika ievietot psihiatriskajā klīnikā.
Mans puisis pārvācās pie manis jau nākamajā dienā.
Policija teica, ka mans mierīgums un racionalitāte bija mani izglābuši. Ja es būtu sākusi kliegt, viss būtu beidzies daudz sliktāk.