Daži Eiropas zinātnieki, vēsturnieki un filozofi 19. un 20.gadsimtā pētīja cilvēces dzīves garīgas jomas attīstību, sabiedrisko un kultūras informācijas attīstību. Lielākais šāds pētnieks bija vācu filozofs un vēsturnieks Osvalds Špenglers. Viņš kļuva slavens ar savu darbu „Eiropas noriets”.
Pēc Špenglera teorijas, vēsture iedalāma vairākās atsevišķās, neatkarīgās, savstarpēji dziļi atšķirīgās un individuālās kultūrās. Viņš iedalījis septiņas dažādas kultūras: Austrumos trīs – Babilonijas, Ķīnas un Indijas; Rietumos četras – Ēģiptes, grieķu un romiešu, bizantiešu un arābu, kā arī Rietumeiropas kultūra.
Ikvienu kultūru Špenglers identificē ar bioloģiskā pārorganisma dzīvi. Tāpat kā jebkurš organisms arī visas kultūras savā attīstībā iziet šādas pamatfāzes: piedzimšanu un bērnību, jaunību un briedumu, vecumu un nāvi.
Novecojot un mirstot, kultūru pārtop par civilizāciju. Tā ir pāreja no jaunrades uz neauglību, no attīstības uz sastingumu. Šajā posmā izzūd garīgums un sāk valdīt tehnika. Špenglers arī uzskata, ka ar kapitālisma uzplaukumu, Rietumu kultūra iegājusi norieta stadijā.
Bet kas notiks nākotnē? Ko varam no tās sagaidīt?
Špengleram teorētiskajā ziņā tuvu vēstures filozofiju attīstīja angļu vēsturnieks Arnolds Džozefs Toinbijs, kas kļuva pazīstams ar darbu „Vēstures pētniecība”. Cilvēces progresu viņš saistījis ar tās garīgās pilnveidošanās procesu. Toinbijs arī paredzējis, ka tuvākajā laikā ir gaidāma Sibīrijas kultūras dzimšana – kas saistāma arī ar garīgo, slēpto kultūru, kas ļautu cilvēkiem piedzīvot pilnu pašizaugsmes ciklu.
Tātad – filozofija apgalvo, ka nākamā kultūra, kas nomainīs Rietumeiropas kultūru, būs Sibīrijas kultūra. Kultūru nomaiņas vēsture rāda, ka ikviena jauna kultūra aizsākusies krietnu laiku pirms vecās kultūras beigām. Cik patiess ir šis apgalvojums, ka Sibīrijas kultūra būs jaunā kultūra, ko piedzīvosim, to rādīs laiks un kultūru maiņa.
Raksta tapšanā izmantota informācija no Stepona Stuļģinska grāmatas „Ievads dzīvās ētikas mācībā”