Viņa iegāja svešajā istabā un tā bija pilna fotogrāfijām.. viņas fotogrāfijām!

Tas notika pirms vairāk nekā 30 gadiem. Mēs dzīvojām Austrālijā un mana mamma tur arī strādāja par māju tīrītāju. Viņas darbavieta mainījās, bet galvenokārt tie bija turīgi cilvēki, kuriem nebija nepieciešama mājkalpotāja, bet gan kāds, kurš laiku pa laikam satīrītu māju. Darbu viņa ieguva, atstādama savu vizītkarti tuvējā veikalā, un pēc tam cilvēki viņai piezvanītu. Vai arī kāds viņu ieteiktu kā lapu darbinieci.

Kādu dienu viņa saņēma zvanu no sievietes, kas izklausījās ap gadiem 60. Viņa jautāja, vai mamma varētu iztīrīt viņas veco lauku māju. Šī sieviete izteica vairākas dīvainas prasības. Mamma gan parasti satikās pirms tam ar saviem potenciālajiem klientiem, bet šī dāma to nevēlējās. Viņa teica, ka atstās mājas atslēgas zem durvju paklājiņa. Kaut tas bija mazlietiņ dīvaini, mamma piekrita, jo dāma šķita kā jau citas dāmas viņa vecumā, turklāt viņa bija gatava maksāt vairāk, nekā parasti klienti maksātu.

Pienāca pirmdiena, kurā mammai bija paredzēts strādāt.

Braukdama pa garo, nomaļo iebraucamo ceļu viņa jau jutās mazliet dīvaini. Māja bija tālu no citām mājām, tā atradās milzīga privātīpašuma vidū. Atradusi mājas atslēgas viņa sāka tīrīt.

Aptuveni pēc kādas stunda viņa dzirdēja, kā mājas aizmugures durvis atveras un aizcērtas. Viņai bija teikts, ka mājā neviens nebūs, tādēļ viņa uzreiz sajutās nedroši. Viņa gluži kā sasalusi stāvēja virtuves vidū vismaz piecas minūtes, varbūt vairāk. Viņa vēlējas doties prom, bet neiztīrītas bija palikušas vēl guļamistabas. Laiks gāja, un viss bija kluss, viņa pieņēma, ka varbūt troksnis nemaz nenāca no durvīm.

Turpinādama darbu, viņa devās uz guļamistabu. Iegājusi tajā, viņa bija šokā..

Pie sienas bija neskaitāmi daudz melnbaltas fotogrāfijas. Piegājusi tuvāk, viņa saprata, ka tajās visās bija redzama viņa – mana mamma…

Dažas bija uzņemtas, viņai atrodoties mājās, dažas caur žogu, caur logu, mājās, kurās mamma tīrīja. Viņa tūlīt skrēja pie mājas telefona un izsauca telefonu, kā arī aizbrauca līdz iebraucamā ceļa galam, negribēdama būt tik tuvu mājai.

Pret sievieti tika uzsākta izmeklēšana, bet viņa nepārstāja apgalvot, ka neko par to nezina un mājā noteikti kāds bija ielauzies. Pēc kāda laika policija pārstāja izmeklēšanu. Pēc četriem mēnešiem mēs pārcēlāmies uz citu pilsētu.

Katru reizi, kad atceros šo gadījumu, mani pārmāc šermuļi, jo nezinu, vai aiz loga nav kāds, kas mūs novērotu..

Iesaki šo rakstu citiem!

Pievienot komentāru