Daudzām tautām bija tradīcija, iesvētot akas, iemest tajās sudraba monētas un no sudraba darinātus sadzīves priekšmetus. Turīgie ūdeni uzglabāja tikai sudraba traukos, bet nabagākie centās traukā ar ūdeni ielikt vismaz dažas sudraba monētas. Kā noskaidrojies, svētie Gangas upes ūdeņi, kas tik labvēlīgi iedarbojas uz cilvēka organismu, arī satur paaugstinātu daudzumu sudraba.
Sudrabam piemītošais baktēriju iznīcināšanas efekts ir ārkārtīgi liels. Pierādīts, ka tas līdzīgā koncentrācijā ir 1750 reižu spēcīgāks par karbolskābes iedarbību un 3,5 reizes iedarbīgāks par sublimātu.
Reti kurš zina, ka baktēriju iznīcināšanas efektivitātes ziņā sudrabs ir daudz aktīvāks par hloru, turklāt tas nerada toksiskus savienojumus ar ūdenī esošajiem piemaisījumiem, un tam nav specifiskas smakas. Daudzos pētījumos pierādīts, ka sudraba trauki dezinficē tajos esošo saturu. Pierādīts arī, ka sudrabam baktericīdās īpašības ir augstākas nekā varam un zeltam.
Pats interesantākais ir tas, ka sudrabūdens, nogalējot visu patogēno un nosacīti patogēno floru organismā, absolūti nekaitē tā dabīgajai nepieciešamajai florai. Vēl viens interesants fakts: ja, ārstējot infekciju ar antibiotikām preparātu nākas mainīt ik pēc piecām dienām, jo organismā veidojas antibiotiski noturīgas formas, tad saskarsmē ar sudrabūdeni neviena baktērija vai vīruss neveido noturīgas formas.
Daudzi elementi dabā ir ļoti niecīgos daudzumos, taču, neraugoties uz to, tiem ir ārkārtīgi liela loma cilvēka dzīvē. Tā, piemēram, nepietiekams joda daudzums uzturā ar laiku izraisa vairogdziedzera saslimšanu, kalcija trūkums noved pie kaulu, bet fluora deficīts – pie centrālās nervu sistēmas un kaulu kaitēm, zobu emaljas bojāšanos. Sudrabam ir ārkārtīgi liela bioloģiskā un fizioloģiskā ietekme uz dzīvajiem organismiem.
Sudrabūdens nogalē vairāk nekā 650 baktēriju sugu, kuras visas traucē un kaitē organisma normālai darbībai. Sudrabs ir mikroelements, kas vitāli nepieciešams iekšējās sekrēcijas dziedzeru, smadzeņu, aknu un kaulaudu normālai darbībai. Mazās devās tas atjauninoši iedarbojas uz asinīm.
Sudraba preparātus jau krietni sen novērtējuši arī ārsti. Tos, piemēram, aktīvi izmantoja lauku ķirurgi jau krievu–japāņu kara laikā pagājušā gadsimta pašā sākumā. Vēnā ievadīts sudrabs sekmīgi tika izmantots septisko artrītu, reimatisma, reimatiskā artrīta, gripas, ARS, citu strutojošu septisku kaišu ārstēšanai. Iekšķīgi sudraba preparātus lietoja pret gastrītu, bet ārīgi ar tiem ārstēja strutojošas brūces, apdegumus, veneriskās slimības.
Kad tika atklātas antibiotikas un sulfanilamīdi, interese par sudraba preparātiem samazinājās. Taču pagājušā gadsimta 90. gados simtiem radīto antibiotiku pārstāja sevi attaisnot – mikroorganismi, pret kuriem tika vērsta tā vai cita antibiotika, kļuva pret šo medikamentu noturīgi, un zāles tiem vairs nespēja neko nodarīt. Turklāt bija uzkrājusies arī cita negatīvā informācija par antibiotiku terapijas lietošanu, rezultātā interese par dabā esošajām antibiotikām pēdējā laikā atkal strauji palielinās. Savukārt sudraba preparātiem, kam piemīt spēcīgs antibakteriāls efekts, nav neviena no sintētiskajām antibiotikām piemītošajiem trūkumiem.
Lietojot sudrabu, var nebaidīties to pārdozēt. Šis metāls ir absolūti nekaitīgs aknām un nierēm. Vienīgais, ko mediķi ievērojuši pacientiem ar paaugstinātu sudraba koncentrāciju organismā, ir nedaudz tumšāka āda, kas reizēm līdzinās dienvidu iedegumam. Taču noskaidrots, ka arī šis fenomens ir absolūti nekaitīgs cilvēkam un tam nav toksiskas iedarbības uz organismu. Ilgstoši (gadiem ilgi) lietojot sudrabu vai arī strādājot ar sudraba tvaikiem (piemēram, juvelieri), var attīstīties tā sauktā argīrija – sudraba sulfīda nogulsnēšanās uz kapilāru sieniņām, kaula smadzenēs un liesā. Šajā gadījumā vienīgā argīrijas klīniskā izpausme ir – organisma lielā noturība pret slimībām pat infekcijas perēklī.