Jēdzienu “psihosomatika” lieto, runājot par dvēseliski miesīgām saslimšanām (grieķiski dvēsele ir psyhe, bet miesa – soma). Nav zināms, kurš pirmais izdomāja šo terminu, taču ideja burtiski lidoja gaisā. Tūlīt pat šajā jomā sākās divu novirzienu cīņa. Daļa uzskatīja, ka cilvēkam psihiskās un somatiskās saslimšanas ir nošķirtas cita no citas un tikai dažas apvienojamas psihosomatiskajās. Otrai daļai viedoklis krasi atšķīrās, viņuprāt, visas saslimšanas, kādas vien cilvēkam var būt, ir psihosomatiskas, jo neviena no tām neattīstās bez psihes ietekmes. Daudzi speciālisti uzskata, ka patiesība ir kaut kur pa vidu un katras slimības formēšanā piedalās abi šie faktori, tikai atšķirīgās pakāpēs. Miesa un dvēsele ir nesaraujami saistītas un nepārtraukti mijiedarbojas, tāpēc psihosomatiskās slimības var traktēt diezgan plaši. Diemžēl psihes ietekme uz dažādu slimību aizsākšanos bieži vien netiek pienācīgi novērtēta.
Kopš mazotnes…
Psihosomatisko saslimšanu pamati tiek likti jau agrā bērnībā. Jau kopš zīdaiņa vecuma bērns tiek ierobežots gan fiziski (piemēram, cieši ietīts autiņos), gan psihiski. Katram atmiņā ir neskaitāmie aizrādījumi: “Nekliedz!”, “Neskrien!”, “Negrozies!”, “Beidz niķoties!” Taču tādējādi vecāki ierobežo tā saukto bērna emocionālo kustīgumu. Ar ko tas draud?
Nepārtrauktu aizliegumu rezultātā enerģija neatrod dabisku izeju (bet dabiska izeja jebkurai emocijai ir tās izpausme kliegšanā, kustībās, raudāšanā utt.). Faktiski katra emocija atrod savu atspulgu ķermenī un izraisa noteiktas fiziskas izmaiņas. Kad emocija izpaužas darbībā, organismā viss atgriežas līdzsvarā. Bet, ja emocija tiek apslāpēta, šī enerģija sāk meklēt patoloģisku izeju, jo, pēc enerģijas nezūdamības likuma, tā nevar pazust kā nebijusi. Būtībā tā arī sākas cilvēka pašnoārdīšanās.
Vai vajag savaldīties?
Pašas spēcīgākās cilvēka emocijas, tā sauktās pamata jeb bāzes emocijas, ir naids, prieks, bailes, maigums, seksuāla uzbudinātība, riebums, skumjas, kauns. Bāzes emocijas atšķiras ar to, ka tām ir stingri noteikta lokalizācija, proti, tās “dzīvo” stingri noteiktās ķermeņa vietās, tām raksturīgas noteiktas ķermeņa sajūtas (dusmas it kā uzpūš, un cilvēks ir gatavs vai pārsprāgt, no bailēm sažņaudzas utt.), un vienā momentā cilvēks ir spējīgs izjust tikai vienu no pamata emocijām. Uzskaitīt visas slimības, kuras var iemantot, nomācot “bāzi”, nav iespējams, jo to ir ārkārtīgi daudz. Ieskatam tikai daži piemēri.
Ilgstoši apvaldīts naids var postoši atsaukties uz gremošanas orgāniem, izraisot, piemēram, kuņģa čūlu vai aknu kaites. Kas ir naids? Tā ir agresīva emocija, vērsta uz ārējās pasaules noārdīšanu. Nekā slikta tajā nav, jo arī agresija dzīvē nepieciešama. Tā, piemēram, izpaužas mums tik nepieciešamā un absolūti nevainīgā darbībā, kā ēšana.
Ja cilvēks neatbrīvo agresiju, neizlaiž to no sevis “brīvībā”, viņš neizbēgami novirza to pats pret sevi. Simboliskā nozīmē čūla ir – pašuzupurēšanās. Te vietā atcerēties kaut vai tādu tautā populāru teicienu, kā “norīt aizvainojumu”, kura jēga ir daudz tiešāka, nekā varētu domāt. Jāteic, ka tautas gudrība nereti psihosomatikā orientējas daudz labāk par speciālistiem.
Par klasisku psihosomatisku saslimšanu tiek uzskatīta astma. Astmas lēkmes būtība ir tā, ka cilvēks ieelpo, bet izelpot nevar. Izelpa vienmēr ir emociju izeja. Tādām emociju izpausmēm kā kliedziens vai raudāšana vienmēr nepieciešama laba izelpa. Problēmas ar izelpu parasti rodas, kad stingri tiek aizliegts izpaust tās vai citas bāzes emocijas, kas raksturīgas līdzatkarības attiecībās (visbiežāk starp māti un dēlu).
Psihosomatisks pamats ir arī dažādām dermatozēm, ekzēmām, psoriāzei. Mūsu āda atbild par kontaktu ar ārējo pasauli, un problēmas ar ādu būtībā ir signāls, ka ar šo kontaktu kaut kas nav kārtībā. Piemēram, tas var būt absolūti neapzināts cilvēka mēģinājums “atbaidīt” no sevis apkārtējos.
Vai arī, piemēram, sirds, kas simboliski tiek uzskatīta par visu jūtu “mājvietu”. Kad cilvēks ilgstošu laiku nevar šīs jūtas adekvāti izpaust, sirdij var nākties ciest. Bet tautā labi zināmos teicienus par sirds sajūtām var pat nepieminēt.
Esi vesels!
Pats labākais veids, kā izvairīties no miesas un dvēseles saslimšanām, ir atbilstīga psihoterapija. Bez tās atbrīvoties no iesīkstējušiem emocionālajiem blokiem ir ārkārtīgi grūti. Īpaši efektīvas ir tā sauktās uz ķermeni orientētās psihoterapijas metodes, kas vienlaikus iedarbojas gan uz ķermeni, gan psihi. Sevišķi tās nepieciešamas psihosomatisko slimību gadījumos. Diemžēl atšķirībā no rietumvalstīm mums vēl nav izveidojies paradums apmeklēt psihoterapeitu, turklāt ļoti daudzi vēl joprojām uzskata, ka psihoterapeitu apmeklē tikai “psihopāti”, bet normāliem ļaudīm tas nav vajadzīgs, tikai sagādā liekus izdevumus. Taču, visticamāk, ir otrādi, un vēlme vērsties pie psihoterapeita liecina, ka cilvēks ir psihiski vesels. Mūsdienās psihoterapija ir nevis greznība, bet nepieciešamība, tikai liela daļa to vienkārši neapzinās. Tiesa, ne mazums cilvēku, pat ja gribētu, šo pakalpojumu nevar atļauties trūcīgās rocības dēļ. Taču risinājumu var atrast arī šajā situācijā.
Ja nav iespēju konsultēties ar psihoterapeitu, katrs var pacensties palīdzēt sev pats. Tikai ļoti jāgrib un tas jādara regulāri.
Pirmkārt, jācenšās adekvāti izpaust savas jūtas
Adekvāti – tas nozīmē vērst tās uz atbilstīgo objektu, izpaust savlaikus un ar vajadzīgo spēku. Piemēram, tūlīt un tieši izteikt savu neapmierinātību kolēģim vai priekšniekam, kurš nepamatoti jūs nostrostējis, nevis vakarā mājās atspēlēties uz saviem tuviniekiem.
Otrkārt, tvaiks jānolaiž pareizi
Ja uzkrājusies krietna negatīvās enerģijas deva, lai izlādētos, ne cigaretes, ne alkohols nav glābiņš. To vietā labāk no sirds iedunkāt spilvenu (vēl labāk – boksa maisu) vai, cik vien spēki atļauj, atspiesties no grīdas. Ļoti labi naida izpausmei palīdz malkas skaldīšana. Kad, tā teikt, tvaiks būs nolaists, labu brīdi jāpastaigājas svaigā gaisā, bet pēc tam – jānoskalojas dušā.
Treškārt, “jāiezemējas”
Var teikt, ka cilvēks ir sava veida vadītājs starp debesīm un zemi. Ja šī saikne nav izjaukta, enerģija, kas plūst no kosmosa, iziet cauri cilvēkam un ieplūst zemē. Bet, kad šajā ķēdē plūsma tiek izjaukta, notiek it kā “īssavienojums”, kas kļūst par slimības cēloni. Jo vairāk mēs atraujamies no zemes un dabas, jo sliktāka kļūst mūsu enerģētiskā caurvadība. Lai to uzlabotu, biežāk jāstaigā basām kājām, īpaši pa zemi, un biežāk jākontaktējas ar dzīvo dabu un visām tās stihijām. Tas, ka saule, gaiss un ūdens ir cilvēka labākie draugi, nav nekāds izdomājums, bet svēta patiesība. Jāmācās dabiski elpot un kustēties atbilstīgi bioloģiskajiem, bet ne cilvēku izdomātajiem likumiem, jo mēs esam dzīvas radības, nevis uzvelkami mehānismi. Lieliska iezemēšanās ir arī veselīgs uzturs, labs miegs un pilnvērtīgs orgasms.
Ceturtkārt, jālīdzsvarojas
Austrumu tautas no sākta gala uzskata, ka cilvēka veselība atkarīga no enerģētiskā līdzsvara. Prasmi pareizi izmantot savu enerģiju māca visas uz ķermeni orientētās garīgās metodes. Pievēršoties kādai no tām nopietni, var atbrīvoties no virknes psihosomatisko problēmu.