Kādu dienu mani piemeklēja tā dzīvi mainošā pieredze – tā, kas piemeklē dzīvē tikai dažas reizes, bet maina pasaules redzējumu pavisam. Tā piemeklē negaidīti un pēkšņi.
Es biju lidostā un gaidīju savu draugu atgriežamies mājās. Ar acīm meklējot viņu, pamanīju kādu vīru, kas nāca uz manu pusi, rokas turot divas vieglas somas. Šis vīrs apstājās blakus man, lai satiktu savu ģimeni.
Kā pirmo viņš samīļoja savu jaunāko dēlu, sešus vai septiņus gadus vecu. Viņi sniedza viens otram sirsnīgu un ilgu apskāvienu, pēc kura tēvs teica dēlam: „Esmu laimīgs, tevi satiekot, mans dēls! Tu man tik ļoti pietrūki!” Un dēls atbildēja ar to pašu.
Pēc tam, piecēlies, viņš teica savam vecākajam dēlam, desmit vai vienpadsmit gadus vecam: „Tu jau esi jauns vīrietis! Es tevi tik ļoti mīlu!” Un arī viņi cieši apskāva viens otru.
Tikmēr gadu veca meitenīte sajūsmināta spiedza savas mātes rokās, nenovērsdama acis no tēva. Un drīz vien viņš teica: „Sveika, mana mīļā meitiņa!” Viņš viņu paņēma rokās, noskūpstīja uz pieres un viegli piespieda pie savām rokām.
Pēc brīža viņš uzmanīgi sniedza savu jaunāko atvasi vecākajam dēlam, teikdams: „Esmu pietaupījis pašu svarīgāko kā pēdējo.” Un viņš sniedza savai sievai pašu mīlošāko un aizrautīgāk skūpstu, kādu es biju redzējis. Pēc tam viņš raudzījās savai sievai acīs un teica: „Es mīlu tevi tik ļoti, ļoti!” Un viņi skatījās viens otram acīs ilgi jo ilgi, ar patiesiem un sirsnīgiem smaidiem.
Sapratu, ka viņi man atgādina jaunlaulātos, bet es zināju, ka viņi tādi nav. Tā vienkārši bija patiesa beznosacījumu mīlestība.
Pēkšņi es sajutos neveikli, saprazdams, ka esmu jau kādu brīdi uzbāzīgi lūkojies uz svešu ģimeni. Un vēl jo vairāk es jutos izbrīnīts, kas dzirdēju sevi sakām: „Ou, cik skaisti! Cik ilgi jūs jau esat precējušies?”
„Esam bijuši kopā četrpadsmit gadus, kopā divus,” vīrietis man atbildēja, nenovēršot skatu no savas sievas.
„Bet cik ilgi jūs bijāt prom,” es neticamā uzbāzībā turpināju.
„Veselas divas diena,” vīrietis man mierīgi atbildēja.
Es pie sevis šokēts domāju, ka divas dienas ir tik maz! Es biju pieņēmis, ka viņi nav tikušies vairākas nedēļas, ja ne pat mēnešus. Es zināju, ka mans iekšējais šoks ir redzams arī citiem, ka tas mani nodod.
Un pavisam neapzināti es ierunājos: „Ceru, ka mana laulība būs tikpat aizrautīga pēc divpadsmit gadiem..”
To dzirdēdams, vīrs pārstāja smaidīt.
Viņš ieskatījās man tieši acīs ar manāmu degsmi un teica ko tādu, kas padarīja mani par citu personu: „Mans draugs, neceri! Izlem.”