Šis lietas reti kuri vecāki zina – svarīgas mācības, kas jāatceras, ja audzini bērnus

Bērni – mūsu atspulgs un lepnums. 

Audzinot šo lepnumu, svarīgi atcerēties, ka bērnos jāieaudzina labais, jāļauj viņiem justies labi pašiem savā ādā un raksturā.

Bet kā to paveikt? Šajā rakstā uzzini svarīgas mācības, kuras atcerēties, audzinot bērnus.

 

Neliec bērniem justies vainīgiem par tavām emocijām

Viens no vecākajiem vecāku-bērnu attiecību trikiem, lai it kā „sniegtu” mācību bērnam, ir vainas uzvelšana – vecāki liek bērniem justies vainīgiem par emocijām, ar kurām tie paši (vecāki) nespēj tikt galā. Piemēram, „Ja tu to darīsi, es nebūšu dusmīga.” vai „Tu uzvedies slikti, tāpēc es esmu bēdīga.”. Iespējams, ka ideja ir laba, bet katru reizi, kad bērns ļaus vaļu emocijām vai rīkosies tā, kā viņam šķiet labi (un ļoti iespējams, ka viņa rīcība nav nekas slikts), viņš apzināti vai neapzināti jau pirms laika jutīsies vainīgs par savu rīcību vecāku acīs. Un šīs izjūtas var „ievilkties”, bērnam pieaugot.

Vainas sajūtas dēļ, bērni iemācās, ka viņi vienmēr ir atbildīgi par citu cilvēku emocijām. Kas, protams, tā nav dzīvē. Kā arī šī sajūta var būt pārlieku liela nasta, kad bērni, kuri allaž jutušies vainīgi par citu cilvēku pārdzīvojumiem, cenšas uzsākt laimīgas attiecības.

Neliec bērniem justies vainīgiem par tavu rīcību.

Gluži tāpat, kā mums nevajadzētu likt bērniem justies vainīgiem par mūsu pašu emocijām, mēs nedrīkstam likt viņiem justies vainīgiem, par to, ko mēs kā pieauguši cilvēki darām. Galu galā – mēs tomēr esam pieauguši, atbildīgi cilvēki. Kad mēs demonstrējam bērniem, ka protam tikt galā ar problēmām, esam mierīgi paši sevī, mēs iedvešam mieru arī viņu sirdīs.

Kad mēs zaudējam kontroli un, piemēram, sakām: „Tu man liki kliegt uz tevi,” mēs liekam bērnam sajusties spēcīgākam par to, kāds viņš ir. Bet ne jau labā nozīmē. Šāda apziņa liek viņiem justies vainīgi teju par visu negatīvo, ko vecāki dara.

Kad tev šķiet, ka esi sasniedzis savu emocionālo limitu, ieelpo, nomierinies, dod sev laiku saprast pareizo rīcību, tas ir, „nestrēb karstu”.

Izvairies no kliegšanas vai fiziskas iespaidošanas, lai panāktu no bērniem vēlamo.

Ir vitāli svarīgi, ka mēs saglabājam savu bērnu vidi maksimāli drošu un patīkamu. Kad runājam mierīgā, piezemētā balsī, mēs ļaujam bērniem visskaidrāk saprast to, kas nepieciešams. Bet, kad kliedzam, viss, ko bērni dzird, ir viņu iekšējais uztraukums. Tādējādi, viņi neabsorbē informāciju, ko vēlamies pavēstīt.

Kad izmantojam verbālo saziņu, nevis pieskārienus, mēs ļaujam bērniem justies fiziski respektētiem, kas, protams, ir labi. Tādējādi mēs mācam veselīgu saziņu starp pašiem bērniem.

Neignorē pazīmes, kas liecina par to, ka tavs bērns ir „slinkuma-maiss”.

Ja tu pamani, ka tavs bērns nelabprāt veic jebkādus ikdienas darbus, nespēj pats veikt izmaiņas vai pieņemt lēmumus, palīdzi viņam. Palīdzi saprast, kas viņam traucē rīkoties un iet uz priekšu. Tas pašam vecākam var būt sarežģīti, ja viņš pats ir ļoti neaktīvs un slinks, tomēr ir ļoti svarīgi jau agrā vecumā atrast ceļu, pa kuru bērns spētu iet – pat, saskaroties ar grūtībām, lieliem uzdevumiem un pārbaudījumiem.

Nekļūsti par sava bērna “mikro” un “makro” menedžeri.

Vecāku instinkts var būt pārāk spēcīgs, kad tas nonāk līdz palīdzēšana. Bieži vien vecāki vēlas bērniem aiztaupīt vilšanās sajūtu, tādēļ dara visu, lai bērnu sniegums būtu perfekts! Bieži vien pat pārāk daudz – paši sākot pildīt bērna pienākumus.

Šāda rīcība diemžēl var dārgi maksāt. Kad vecāki kļūst pārlieku aizbildnieciski pār bērniem, „menedžējot” gandrīz visu bērna dzīvi, notiek sekojošais:

Pirmkārt, bērni zaudē ticību sev. Viņi nezina savu spēju pamatus un robežas. Viņi nezina, vai spēs paveikt no viņiem gaidīto.

Otrkārt, viņi sagaida no sevis pārāk daudz. Viņi ir pieraduši, ka, esot vecāku uzraudzībā, viss noticis perfekti. Iespējams, ka viņi pat bijuši labākie. Bet problēma jau ir tajā, ka viņi nav bijuši labākie, vecāku ieguldījums ir padarījis viņus par šķietami labākajiem.

Un treškārt, viņi – bērni – kļūst pasīvi savā rīcībā. Viņi sagaida, ka citi palīdzēs viņiem sakārtot visas problēmas, grūtības un trūkumus.

Visu šo iemeslu dēļ, vecākiem ir jāatkāpjas – jāļauj, lai bērni paši gūst savas uzvaras, un piedzīvo paši savas sakāves.

Necenties nopirkt savu bērnu mīlestību.

Mēs visi izbaudām labu ēdienu, jaunas mantas un drēbes, bet mums vajadzētu izvairīties no šādu labumu „barošanas” bērniem. Jo tad, kad mēs to darām, bērni iemācās mīlēt ieguvumus, nevis vecākus pašus. Tas rada neīstu mīlestības sajūtu.

Nepadari sevi nožēlojamu,bērnu dēļ.

Kad bērni nāk no ģimenēm, kurās viss kārotais nav iegūts, viņi bieži vien jūtas vainīgi savu bērnu priekšā – ne par kādu cenu viņi nevēlās, lai bērniem būtu jāpiedzīvo tas pats. Tādēļ bieži vien viņi izvēlas upurēt sevi. Tas ir dabisks impulss, bet vairāk traucējošs, nekā noderīgs.

Protams, pienāks brīži, kuros mēs vērtēsim bērnu vajadzības augstāk par savām. Bet stāsts jau nav par to. Bīstams ir brīdis, kurā šīs rūpes kļūst par rutīnu.

Ja vecāki aizmirst rūpēties par sevi, tie visbiežāk kļūst nervozi, nevīžīgi, nelaimīgi. Un šādi cilvēki ģimenes dzīvi padara tikai grūtāku. Atceries sabalansēt savas vēlmes un vajadzības ar bērnu vajadzībām. Tas, ka tev ir bērns, nenozīmē, ka tu esi bērns. Tava dzīve turpinās arī neatkarīgi no viņa/viņas.

Iesaki šo rakstu citiem!

Pievienot komentāru