Periodiski (1–2 reizes nedēļā) jāatlicina laiks, lai iedzīvotos smaidā dziļāk un ciešāk ar to sarastu. Lai to izdarītu, vispirms ir ērti jāapsēžas, jāatslābina apakšžoklis un nedaudz jāatver mute.
Elpo caur muti, bet ne dziļi. Lai elpo ķermenis, tad elpošana pati kļūs arvien seklāka. Kad rodas sajūta, ka elpošana kļuvusi pavisam sekla, ķermenis ir pilnībā atslābinājies.
Tad arī jāmēģina sajust smaidu, taču nevis uz sejas, bet sev iekšienē. Tas nav smaida, kas rotājas uz lūpām, bet gan iekšējais smaids, kas apstaro visu būtību.
Tas būs maigs, gandrīz vai nemanāms, it kā cilvēks smaidītu nevis ar lūpām, bet vēderu. Šādi labu garastāvokli var nodrošināt ilgam laikam. Dienas gaitā jūtot, ka smaida patīkamā sajūta (un kopā ar to arī labais noskaņojums) pamazām izgaist, iekšējā smaida sajūtu jācenšas notvert atkārtoti.
Noskaņot sevi pozitīvi var, izmantojot dažādas verbālas formulas jeb afirmācijas. Tās, atbilstīgi situācijai, katrs var sev izdomāt pats, tikai jāņem vērā, ka teikumiem ir jābūt lakoniskiem.