Kādas tik brīnumu lietas, ticējumus un zīmes par cilvēka ķermeņa apmatojumu nav izdomājuši (vai arī ievērojuši) mūsu aizvēsturiskie senči!
Daudzi no šiem senajiem ticējumiem nogrimuši aizmirstībā, bet daļa joprojām izlien virspusē kā nepaklausīga sproga.
Kad nimbs pazuda…
Viena no leģendām vēsta, ka pirms grēkā krišanas pirmo cilvēku galvas rotājis nimbs – tieši tāds pats kā svētajiem un eņģeļiem. Bet matu nebija, to vietā – pūciņas kā jaundzimušajiem. Pēc tam kad Ādams un Ieva bija nobaudījuši aizliegto augli, nimbs pazuda, pūciņas kļuva smagākas un pārvērtās matos. Kopš tiem laikiem tie rotā mūsu galvas, un tā tas būs tik ilgi, kamēr parastie mirstīgie neatgūs to šķīstību, ko bija dāvājis Radītājs.
Diez vai tādi laiki pienāks, taču tas nav pats galvenais. Galvenais ir kas cits: zaudētā svētuma vietā Radītājs cilvēkam dāvāja spēju “uzlādēties” ar kosmisko enerģiju, bet šīs enerģijas uztveres un vadītāja pienākumus uzticēja… matiem. Kopš šā brīža viņš visiem Zemes iemītniekiem uzlika par pienākumu pret tiem izturēties saudzīgi un rūpīgi. Pretējā gadījumā cilvēks varēja ne tikai uz visiem laikiem zaudēt brīnišķās spējas, bet arī būtiski izmainīt savu dzīvi, turklāt ne uz labo pusi.
Uzskatāms piemērs teiktajam ir Bībeles mīts par Samsonu, kura lielais spēks bija paslēpts matos. Tikai pēc tam, kad viņa iemīļotā – ļaunā Dalila – tos nogrieza, ienaidnieki saņēma Samsonu gūstā. Tiesa, kad mati bija atauguši, atgriezās arī iepriekšējais spēks. Varonim izdevās uzveikt ienaidniekus, taču arī viņš pats aizgāja bojā.
Šķir nākamo lapu un uzzini vairāk par mītiem un ezoteriskajiem uzskatiem!