Neuztici matus, kam pagadās!
Uzskata, ka katrs, kas tiem pieskaras, uz to vai citu pusi izmaina arī mūsu biolauku. Pirmām kārtām tas, protams, attiecas uz frizieriem, kuri periodiski saved kārtībā mūsu galvas rotu. Tas nozīmē, ka ir ļoti svarīgi, kāda meistara rokās cilvēks nonāk. Vēlams, lai viņš būtu dzīvespriecīgs, draudzīgs un labestīgs, tad nekāds ļaunums netiks nodarīts, bet viņš vēl pieliks klāt daļiņu savas dvēseles.
Svarīgi arī tas, ka ne katra diena ir piemērota friziera apmeklējumam. To var darīt tikai pirmdienā, otrdienā un trešdienā, bet pārējās dienās gājiens pie meistara var pārvērsties par… sava kapitāla zaudēšanu. Jā, jā! Ne vairāk un ne mazāk! Vismaz tā apgalvo ticējumi.
Bet, ja kāds nolēmis apgriezt sev matus pats, neviens to viņam, protams, nevar aizliegt. Taču sens ticējums vēsta, ka šādas pašdarbības dēļ var viegli pazaudēt veiksmi. Ja nu arī tas kādu nebiedē, der zināt lūk, ko: lai mati ataugtu ātrāk, tie jāapgriež pilnmēness laikā, bet, lai būtu stipri un biez, – dilstošā mēnesī. Starp citu, šis ticējums ir izplatīts ļoti daudzās pasaules valstīs. Tā pamatā ir ticība, ka, augot mēnesim, augšanu paātrina ne tikai graudzāles, bet arī mati. Toties, kad mēness dilst, visa augu valsts, matus ieskaitot, augšanu palēnina.
Sargāt kā acuraugu
Arī ar apgrieztajām šķipsnām viss nav tik vienkārši, kā varētu domāt. Ir tautas, kuras uzskata, ka tās jāsavāc speciālā maisiņā un jāglabā līdz pat mūža beigām – lai viņsaulē, stāvot Bargās tiesas priekšā, atbildētu par katru matiņu. Piemēram, Īrijā daudzas gados vecas sievietes, labi zinādamas Svētajos Rakstos teikto, ka katrs cilvēka matiņš uz galvas ir saskaitīts, rūpīgi savāc ne tikai apgrieztās šķipsnas, bet arī ķemmē ieķērušos matus un paslēpj tos zem salmu jumta.
Analoģiski kopš seniem laikiem rīkojas indiāņi tālajā Peru, kaut gan diez vai viņiem kas bija zināms par Bībeli. Taču tas viņiem netraucē ticēt tādai pašai leģendai: kad visi mirušie augšāmcelsies un viņu dvēseles atdzīvosies, kad viņa iznāks laukā no kapa ar visu, kas tiem piederējis, – iestāsies lielais haoss. Un tad ej nu atrodi savas lietas! Tāpēc katrs aborigēns uzskata par svētu pienākumu rūpīgi savākt un paslēpt ne tikai matus, bet pie viena arī nagus. Interesanti, ka šāda tradīcija bijusi arī senajiem armēņiem, slāviem, igauņiem, dažām arābu tautām un citiem. Tas viss vēlreiz apliecina, ka, iespējams, mums visiem bijusi viena pirmdzimtene un kopīgi tālie senči.
Tiesa, virknei tautu eksistē arī cits variants: apgrieztās matu šķipsnas sadedzināt, lai tās nenonāktu nagos putniem. Pietiek kādai vārnai iepīt matus ligzdā, lai to kādreizējam īpašniekam galvassāpes kļūtu par uzticamu pavadoni. Lai gan – migrēna vēl nav pati lielākā nelaime. Sliktāk, ja mati nonāk žagatas īpašumā: tad to īpašnieks dzīvos vēl tikai gadu un vienu dienu, ne minūti vairāk. Ja arī tam neticam, labāk savas apgrieztās matu šķipsnas nemētāt, kur pagadās.
Māte un bērns
Daudziem labi zināms ir ticējums, ka māte vismaz gadu nedrīkst savam bērnam apgriezt matus. Bet no kurienes radies šis ticējums, lielākajai daļai nav ne jausmas. Izrādās, sākotne tam meklējama laikos vēl pirms kristietības, kad visas no dzelzs darinātās lietas tika uzskatītas par noderīgām tikai vienam mērķim – dzīvības atņemšanai. Ja tā, tad, kā uzskatīja senie, metāls var kaitēt bērna veselībai. Vēl vairāk – matus nedrīkstēja apgriezt arī grūtnieces, lai tādējādi nenodarītu kādu ļaunumu auglim. Mūsdienās sievietes šiem ticējumiem nepievērš lielu uzmanību un vieglu sirdi veido matus atbilstoši modes diktātam. Tas nemaz nav tik slikti, ja sieviete grib glīti izskatīties arī grūtniecības laikā. Turklāt, ja topošā māmiņa būs apmierināta ar savu izskatu, viņas labais noskaņojums tiks nodots arī auglim.
Turpinot mātes un bērna tēmu, jāpiemin vēl kāds diezgan savāds ticējums. Daža laba bērniņa pieņēmēja dzemdētājai ar gariem matiem, kas sapīti bizē, iesaka dzemdību laikā tos izlaist, jo “sapītie mati it kā sapin arī dzemdi”. Nevienam vēl nav izdevies ne apstiprināt, ne arī noliegt šo ticējumu…
Patiesība uzvarēja!
Ir vērts pieminēt arī to, ka senāk ar sieviešu frizūrām viss bija daudz sarežģītāk nekā tagad. Uzskatīja, ka staigāt neapsegtiem gariem matiem ir kaitīgi: pārāk smalka esot sieviešu dvēsele, tā varot arī nespēt turēties pretī no kosmosa nākošajiem signāliem. Tāpēc nācās meitām un sievām pīt matus bizēs un paslēpt zem lakatiņa, un tikai likumīgajam vīram bija tiesības priecāties par to krāšņumu. Ja ļaudīs kaut viena šķipsna izlīda no lakata apakšas – lielāku kaunu bija grūti iedomāties. Bet par iespēju iziet cilvēkos kailu galvu pat domas nebija. Tad pūlis vienbalsīgi atzītu, ka jaunuve ir vai nu ragana, vai arī netikle, bet visbiežāk – gan viens, gan otrs.
Piemēram, Miglainajā Albionā šādas “bezgodes” ne tikai kaunināja, bet arī bargi sodīja. Tā XVII gadsimtā meiča, vārdā Besija Skibistere, tikusi apsūdzēta govs nāvē. Viņas kaimiņiene Mārgareta Mūdija tiesai paziņojusi, ka Besija esot sēdējusi pie kūts un burtiski purinājusi izlaistos matus. Rezultātā “govs saslimusi un tā arī neesot spējusi atlabt no lāsta, kuru ar savām izdarībām piebūrusi Skibistere”.
Tiesa, reizēm sievietēm tomēr tika atļauts nolaist bizes pār pleciem – kā nekā arī viņām kādreiz nepieciešams uzlādēties ar kosmisko enerģiju. Bet šādas reizes var saskaitīt uz pirkstiem: laulību laikā un vasaras saulgriežos, kad vienīgi skaistule ar izlaistiem matiem un vainagu galvā spēj atrast mīklaino papardes ziedu. Un vēl – pirtī. Tas arī viss.
Ko par to visu teikt? Tikai vienu: nav nekādu šaubu, ka tādas parunas kā, piemēram, “gari mati, īss padoms”, ir vīriešu izdomājums. Viņiem jau no sākta gala šķitis, ka sievietes par to vien domā, kā piesiet brunčiem un pabāzt zem tupeles. Tāpēc arī sacerējuši tik nelāgus ticējumus
Ķēniņiene ar… bārdu
Neviens nezina, kā izskatās Dievs. Taču ikviens, kas nodomājis to uzzīmēt, attēlo Dievu kā sirmgalvi ar garu bārdu. Vēl vairāk – apustuļi, senie valdnieki, varoņi visi kā viens ir ar bārdu. Senajās freskās kādu valdnieku bez bārdas un ūsām var ieraudzīt tikai tad, ja viņš attēlots jaunībā. Kāpēc tā?
Tāpēc, ka jau aizvēsturiskos laikos bārda tika uzskatīta par gudrības un varas simbolu. Ēģiptē, piemēram, bārda bija neatņemams faraonu atribūts. Grūti noticēt, bet pat ķēniņienēm bija nepieciešama bārda. Tāpēc katru rītu, pirms apsēdušās tronī, viņas aplikušas speciālas no zelta darinātas un dārgakmeņiem rotātas “bārdas”.
Uzskatīja arī, ka sejas apmatojumā ir apslēpts varens spēks. Pietika zaudēt bārdu, un kopā ar to vīrieti pameta visas viņā esošās dzīvības sulas. Acīmredzot tieši tāpēc savulaik jūrnieki, bet vēlāk arī lidotāji pirms svarīga reisa baidījās (un arī vēl tagad baidās) nodzīt bārdu.