Vēstures gaitā šis latentais potenciāls ir radījis mistisku ideju pats par sevi. Tomēr šis mistiskums bija gaužam lieks, jo vīzijas, satikšanās ar gariem, ceļojumi augstākās pasaulēs ir cilvēku ārpus ķermeņa pieredze, ceļojot citos apziņas līmeņos.
Šīs citas dimensijas jeb apziņas līmeņi, aprakstīti Hinduismā, agrīnajā Kristietībā, Budismā, Taoismā, Hermētismā, ēģiptiešu un maiju svētajos rakstos gan kā gaisma, gan kā tumsa – kā process, kurā notiek apziņas progress dažādās mācīšanās fāzēs.
Šo ārpus ķermeņa pieredzi pierāda arī pieaugošā pieredze, ko cilvēki izjutuši nāves tuvumā. Šāda veida pieredze pierāda ilgi zināmo patiesību, kas pieminēta jau senajos rakstos – daudz dimensiju pasaules eksistē.
Svarīgi arī, ka zinātne ir izvirzījusi varbūtību, ka Visums var būt multi-dimensionāls. Daudzi fiziķi arī atzinuši, ka visticamāk vairākas paralēlās dimensijas eksistē, un pat vēl – eksistē teorija par „Daudzu savstarpēji-komunicējošo pasauļu interpretāciju”. Šī teorija izvirzīta, jo gan ātomiskā, gan sub-ātomiskā līmenī, visa matērija un enerģija spēj atrasties vairākās vietās vienlaicīgi. Tātad, ja arī mēs esam veidoti no šīs pašas matērijas un enerģijas, arī mēs to varam.
Uz šīs pašas nots – ka mēs, gluži tāpat kā matērija un enerģija, spējam būt vairākās vietās vienlaicīgi – pastāv ideja, ka jau tagad daļas no mums ir dažādās dimensijās. Šī parādība var tikt izmērīta dažādos eksperimentos, bet tā nav saskatāma ar cilvēka aci – jo mēs redzam ierobežotu, materiālistisku Visumu. To Visumu, kurā dzīvojam.