Es aizmirsu par sevi – tādēļ arī zaudēju savu spēku! Stāsts par sevis mīlēšanu

“Sen senos laikos dzīvoja ļoti stiprs mežcirtējs. Kādu dienu viņš devās pie turīga kunga, lai lūgtu darbu. Šo darbu mežcirtējs, protams, ieguva (viņš bija stiprs un prasmīgs – tieši tāds vīrs, kāds nepieciešams mežu darbiem). Alga bija ļoti laba, un arī darba apstākļi pienācīgi. Šo iemeslu dēļ mežcirtējs sev apsolīja darbu veikt atbildīgi un kārtīgi – tik labi, cik vien viņš spēs.

Turīgais vīrs iedeva mežcirtējam cirvi un parādīja apvidu, kurā darbam bija jānotiek.

Pirmajā dienā mežcirtējs atnesa vīram 18 kokus.

„Ļoti labi! Tā tik turpini,” teica vīrs.

Ļoti priecīgs par labajiem vārdiem, mežcirtējs nākamajā dienā centās strādāt vēl ražīgāk, bet dienas izskaņā varēja vīram atnest tikai 15 kokus. Bet vēl nākamajā dienā – 10 kokus. Ar katru dienu mežcirtējs atnesa arvien mazāk koku.

„Es noteikti zaudēju spēkus,” nodomāja mežcirtējs. Viņš devās pie turīgā vīra, lai atvainotos, saprazdams, ka viņa spējas neattaisno to, kas no viņa tika sagaidīts.

„Kad tu pēdējo reizi asināji savu cirvi,” jautāja turīgais vīrs.

„Asināju? Man nav bijis laiks, lai asinātu cirvi. Esmu bijis ļoti aizņemts, cērtot kokus,” noteica mežcirtējs.”

 

STĀSTA MORĀLE:

Mūsu dzīves ir gluži kā stāsts par mežcirtēju. Bieži vien mēs kļūstam tik aizņemti, ka neatrodam laiku, lai uzasinātu savu „cirvi”. Mūsdienu pasaulē visi šķiet aizņemtāki nekā jebkad agrāk, taču tajā pašā laikā visnelaimīgākie.

Kādēļ tā? Vai tas varētu būt tāpēc, ka mēs aizmirstam palikt „asi”? Nav nekas slikts, ja esam aktīvi un strādājam smagi. Bet mums nevajadzētu kļūt tik aizņemtiem,  ka aizmirstam patiesi svarīgo dzīvē, piemēram, laiku ar ģimeni, laiki sev, laiku lasīšanai, atpūtai, meditācijai un izaugsmei. Ja mēs neatvēlam sev laiku, lai „uzasinātu savu cirvi”, mēs kļūstam neasi un zaudējam efektivitāti visās dzīves jomās.

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru