“Džerijs bija tāds cilvēks, kuru cilvēki vienkārši nespēj ienīst. Viņš allaž bija labā garastāvoklī un, ja kāds viņam pajautāja „Kā tev iet?”, viņš allaž atbildēja „Nevarētu būt labāk!”.
Viņš bija unikāls cilvēks. Viņš bija menedžeris un tad, kad viņš mainīja darbavietu, apkalpojošais personāls sekoja viņam. Viņš bija lielisks pret cilvēkiem – harizmātisks un motivējošs. Ja kādam no darbiniekiem bija sliktāks noskaņojums, Džerijs darīja visu, lai to mainītu, lai liktu cilvēkiem pasmaidīt.
Vienu dienu es izlēmu pajautāt, kā Džerijam tas izdodas – būt tik laimīgam.
„Katru rītu, kad pamostos, es sev pasaku „Džerij, tev ir divas izvēles – tu šodien būsi labā vai sliktā noskaņojumā.” Un es allaž izvēlos pirmo variantu. Un katru reizi, kad kāds pie manis nāk sūdzēties, es izvēlos, lai ļaušos negatīvajam vai saskatīšu pozitīvo pat šajā situācijā. Es vienkārši izvēlos redzēt dzīvē labo,” atbildēja Džerijs.
Bet, protams, man bija savs viedoklis par to: „Protams, protams… tas nav tik viegli – skatīties uz labo dzīvē!”
„Jā, tas ir gan. Dzīve ir izvēles. Kad tu atbrīvojies no sliktā un nepatīkamā, tu pats sev sniedz jaunu, patīkamu sākumu. Un tā ir tikai tava izvēle – būt labā vai sliktā noskaņojumā. Īsāk: Tā ir tava izvēle, kā tu izvēlies dzīvot.”
Es allaž atcerējos šo sarunu.
Laiks ritēja savu ritumu, un es Džeriju satiku retāk. Taču kādu dienu es uzzināju, ka Džerijs iekļuvis negadījumā. Cik nu negadījumā, viņu sašāva. Trīs vīri, ielauzdamies restorānā pēc slēgšanas, pieprasījuši Džerijam visu restorāna naudu. Vērdams vaļā seifu, Džerijs nejauši ievadīja nepareizu piekļuves kodu un sākās trauksme. Bandīti, uztraukuma vadīti, sažāva Džeriju. Par laimi – viņš drīz vien tika atrasts un nogādāts slimnīcā, kur ārsti 18 stundas cīnījās par viņa dzīvību. Pēc pāris nedēļām intensīvajā aprūpē Džerijs tika izlaists no slimnīcas.
Pēc pāris mēnešiem es viņu satiku un jautāju: „Kā tev iet, Džerij?”. Un viņš atbildēja tik pozitīvi, cik vien tas iespējams: „Labāk nemaz nevar būt!”
Mēs runājām un runājām, līdz es pajautāju, kas gan notika viņa prātā, esot tik saspringtā situācijā, kurā bandīti uz viņu tēmējuši ar ieroci. Un Džerijs atbildēja:
„Pirmā doma, protams, bija tā, ka man vajadzēja aizslēgt durvis, lai nekas tāds nenotiktu. Bet tad, kad es jau asiņodams gulēju uz grīdas, es zināju, ka man ir divas izvēles – mirt vai dzīvot. Es izvēlējos dzīvi!”
„Bet vai tev nebija bail,” es jautāju.
Džerijs atbildēja: „Nē. Es zināju, ka es spēju to uzveikt. Bet tad, kad neatliekamās palīdzības telpā es redzēju – ārsti nedomā, ka mani iespējams glābt – man bija jārīkojas!”
„Kā,” es jautāju. „Kā gan tu varēji rīkoties, esot tādā stāvoklī?”
„Nu… tur bija medmāsa, kas skaļā balsī man jautāja, vai esmu pret kaut ko alerģisks. Un es atbildēju, ka, jā, esmu! Viss personāls sastinga, gaidīdami manu atbildi. Un tad es, elpu ievilcis, nokliedzos – esmu alerģisks pret lodēm! Pāri viņu smiekliem es teicu, ka izvēlos dzīvot. Un viņi mani operēja. Kā tu redzi – es esmu dzīvs. Es to izvēlējos.”
Džerijs izdzīvo pateicoties prasmīgiem ārstiem, bet visvairāk jau pateicoties savai attieksmei. Es iemācījos no viņa, ka katra diena ir izvēle – dzīvot dzīvi pilnīgi! Attieksme, galu galā, ir viss!”