Reiz kāds vīrs atrada tauriņa kokonu. Kādu dienu vīrs pamanīja, ka kokonā parādījusies plaisa – tā norādīja, ka drīz vien taurenis būs gatavs ienākt šajā pasaulē. Vīrs stundām ilgi sēdēja taureņa priekšā, skatoties, kā tas cīnās un mokās, lai pārplēstu savu kokonu, lai atbrīvotos no tā.
Bet pēkšņi šķita, ka taurenis ir pārstājis savu cīņu – ka tā progress ir apstājies. Šķita, ka tas ir aizmirsis savu mērķi un nespēj sakopot spēkus, lai cīnītos tālāk. Tad vīrs nolēma palīdzēt taurenim – viņš paņēma grieznes un veica kokonā nelielu griezienu. Un tieši tas palīdzēja taurenim ātrāk un vieglāk izlauzties no sava kokona.
Tā ķermenis bija uztūcis un mitrs, spārni salipuši un vāji. Vīrs turpināja vērot taureni, jo viņš cerēja, ka tūlīt, tūlīt, kuru – katru brīdi tas izpletīs savus spārnus, radīs sevī spēkus, lai paceltos gaisā un lidotu, kur vien intuīcija to vedīs.
Bet nekas nenotika!
Taurenis nespēja pacelties tuvāk saulei. Tas nespēja sekot savai intuīcijai, lai lidotu, kur vien intuīcija to ved.
Tas nebija spējīgs lidot!
Vīrs, savā laipnībā un vēlmē palīdzēt, nesaprata, ka, atbrīvodams kokonu no cīņas un grūtībām, viņš bija ievainojis tā spārnus tik traģiski, ka taurenis vairs nebija spējīgs lidot. Iejuzdamies radītāja ādā, vīrs bija nodarījis vairāk ļauna, nekā laba – neļaujot katram piedzīvot savu cīņu un savas grūtības. Vīra labā sirds bija laupījusi taurenim viņa dzīves dižāko sasniegumu – spēju lidot.
STĀSTA MORĀLE:
Reizēm tieši grūtības mums ir nepieciešamas, lai izcīnītu savu vietu uz Zemes. Ja mēs sev liedzam grūtības, liedzam arī priekus un iespējas, kas tā seko. Mēs nevaram kļūt stipri, nepiedzīvojot grūtības un šķēršļus. Un ne vienmēr palīdzība otram ir tas, kas nepieciešams.
Un varbūt, sniedzoties pēc palīdzības, mēs laupīsim sev iespēju lidot…