“Tik sen, cik vien es var atcerēties, katru reizi, kad vecāki mani veda ceļojumos, rādot pasauli, es bēgu prom. Es neatceros, vai man bija kur bēgt, es atceros tikai vajadzību un vēlmi bēgt. Pēc kāda laika es allaž apjautu, ka esmu pazudis un slīkstu pats savās asarās. Drīz vien es sabruku, nokritu zemē un raudāju pēc vecākiem. Pat tagad, kad atceros šos mirkļus, es ļoti spēcīgu atceros bailes būt vienam, prom no vecākiem. Tas bija šausmīgi!
Šīs bailes kļuva par realitāti tad, kad mani vecāki nomira. Pirmā nomira mana māte, un drīz vien man skumju pārņemtais tēvs sekoja viņai. Tas apgrieza mani dzīvi ar kājām gaisā. Es biju 28 gadus vecs. Tajā brīdī jautājums par manu dzīvi un to, kā es līdz šim esmu dzīvojis, kļuva daudz aktuālāks nekā jebkad agrāk. Jautājumi, no kuriem es atkal un atkal bija izvairījis, kļuva arvien aktuālāki. „Kā es esmu saistīts ar sevi, pasauli un citiem?” Es jutos nesaistīts, man pat šķita, ka visu dzīvi esmu sevi identificējis ar citiem, bet ne ar sevi pašu. Šķita, ka visu dzīvi neesmu dzīvojis kā es pats.
Pēc vecāku nāves, es izlēmu ceļot. Es devos ilgos un garos ceļojumos vienatnē, meklējot jēgu un savas eksistences fragmentus. Es atstūmu cilvēkus un tad atkal vilku viņus pie sevis atpakaļ. Un, atstumdams cilvēkus, es tomēr alku ko intīmāku. Es baidījos piekļūt cilvēkiem tuvāk, jo manī dzīvoja bailes par to, ka kādā brīdī tas viss varētu beigties. Man bija bail, ka atkal tikšu pamests. Es dzīvoju steigā, jo man bija bail – ja es nesteigšos un nebūšu manīgs, kaut kas man tiks atņemts. Man viss bija jāpiedzīvo te un tagad!
Man šķita, ka kaut kas ir jāmaina.
Es uzsāku sevis dziedināšanas posmu, tādēļ uzsāku ceļojumu meditācijas un psihoterapijas pasaulē. Es izgāju cauri posmam, kurā sevi izjaucu, lai pēc tam atkal pietuvotos savai dziļākajai jēgai. Jogas prakse kļuva par manas dzīve spoguli. Mana attieksme un sajūtas pret dzīvi atspoguļoja pašas sevi manī caur jogas praktizēšanu. Un ar laiku es sapratu, ka es kļūstu laimīgāks caur dziedināšanu.”