Cilvēki nonievājuši dzīves likumus, izkropļojuši augstākos Esības principus. Cilvēki vairs neievēro kosmiskos likumus. Cilvēce aizgājusi pašas izraudzītajā virzienā, nerēķinādamās ar evolūcijas gaitu. Ik uz soļa cilvēki pārkāpj fiziskās dabas likumus: indē atmosfēru, ūdeni un augsni, iznīcinādami planētas augu un dzīvnieku valsti un tādējādi tie – cilvēki – izjauc bioloģisko līdzsvaru un izraisa klimata pārmaiņas. Kur vien ar savu gribu un gudrību iekļuvis „radības kronis” cilvēks, tur tiek pārkāpti un mīdīti ar kājām itin visi dabas likumi, tiek noplicināti zemes produktīvie spēki un iznīcināta dzīvība. Cilvēks ņem no dabas vairāk, nekā viņam patiesi vajag. Mūsdienu cilvēks rīkojas kā plēsoņa un dzīvības iznīcinātājs.
Cilvēki nesaudzīgi iznīcina un tērē zemes dzīļu resursus, nevēlēdamies zināt, ka ir jāsaglabā līdzsvars. Viņi nežēlīgi posta šīs planētas zemessegu, mežus , kas arī ir prānas (dzīvības enerģijas) uztvērēji.
Cilvēki ir samazinājuši dzīvnieku skaitu, nevēlēdamies zināt, ka dzīvnieku enerģija uztur Zemes dzīvesspēju. Iznīcinot dzīvnieku pasauli, tiek rupji izjaukts mūsu planētas bioloģiskais līdzsvars.
Cilvēce tomēr ir gara, tas ir, Kosmiskās Uguns nesēja – tātad šo augstāko stihiju ir nepieciešams gudri sadalīt. Taču cilvēki ir aizgājuši no Dabas, pametuši milzīgas platības un sadrūzmējušies gigantiskās pilsētās (kuras autors dēvē par „strutu pilnām”). Nevienmērīgais planētas iedzīvotāju izvietojums lielā mērā arī posta tās veselību.
Indigo iztvaikojumu masa smacē pilsētas. Ne tikai tajās, bet arī brīvā dabā tiek gandēta prāna (dzīvības enerģija). Atmosfēra tiek saindēta ar benzīnu, piesātināta ar visdažādākajiem stariem. Neredzamie un nedzirdamie viļņi var iedarboties spēcīgāk nekā apdullinoši sprādzieni. Un tas viss var izraisīt ari jauna veida nelaimes, slimības. Ja tagad cilvēci piemeklē jaunas, bīstamas slimības, psihozes. Tie ir ienaidnieki, kurus esam radījuši mēs paši – cilvēki.
Raksta tapšanai izmantoti materiāli no grāmatas “Ievads dzīvās ētikas mācībā”