“Kādā skolā kāds psihologs staigāja pa lekcijas telpu, mācot uztraukuma pārvaldīšanu un remdēšanu. Drīz vien viņš pacēla savā priekšā stikla glāzi. Visi auditorijā esošie, protams, sagaidīja tipisko jautājumu – Vai šī glāze ir daļēji pilna vai pustukša? Bet tā vietā, ar smaidu uz sejas, viņā pajautāja: „Cik smaga ir šī glāze, kad tā ir pilna ar ūdeni?”
Atbildes bija dažādas – to amplitūda bija plaša.
Uz to psihologs atbildēja: „Absolūtais glāzes svars nav svarīgs. Svarīgi ir tas, cik ilgi es to turu. Ja es to turēšu savās rokās vienu minūti, nekas traks nenotiks. Ja es to turēšu stundu – es jutīšu sāpes rokās, iespējams, pat ļoti stipras sāpes. Ja es to turēšu veselu dienu – mana roka būs teju nejūtīga un paralizēta. Visos gadījumos svars nebūs tas būtiskākais rādītājs, svarīgi būs, cik ilgi es turēšu šo glāzi. Jo ilgā es to turēšu, jo grūtāk man būs!”
Psihologs turpināja: „Stress un uztraukumi dzīvē ir līdzīgi analoģijai par šo glāzi, kas pilna ar ūdeni. Domājiet par savām problēmām un uztraukumiem dažas minūtes – nekas traks nenotiks. Domājiet par tiem ilgāk un tie sāks jūs sāpināt. Un, ja domāsiet par tiem visu dienu, jūs kļūsiet paralizēti, nespējīgi kaut ko iesākt vai paveikt.”
„Ir svarīgi atcerēties, ka no uztrauktiem IR jāatbrīvojas. Cik ātri vien vari, atbrīvojies no visiem sarežģījumiem un grūtībām. Neved tos līdzi sev – neved uztraukumu sev līdzi naktī. Atstāj tos vakarā – lai līdz ar jaunu dienu tu varētu justies brīvs un laimīgs,” ar šiem vārdiem profesors pabeidza savu stāstījumu…”