Jāapsēžas iepretī vienkrāsainai (vēlams melnai vai baltai) sienai. Telpā jārada patīkama puskrēsla, pieklusinot gaismu tā, lai nebūtu tumšs, bet, lai arī nebūtu stipri gaišs un gaisma negrieztu acis.
Maksimāli jāatslābinās, jāelpo mierīgi un līdzeni. Acis jāaizver, tad jāpaver, skatoties pasaulē ar it kā nedaudz nenofokusētu skatienu, varbūt pat tādu, lai attēli viegli dubultotos.
Roku izstiepj uz priekšu ar plaukstu pret sienu (proti, plaukstas virspuse vērsta pret seju), pirkstus izpleš, bet nesasprindzina. Un nu jāpatrenē skatiens. Jāpaskatās uz roku, bet vienlaikus skatienu uz to nefokusējot. Skatiens joprojām jāsaglabā nenofokusēts un jāturpina skatīties it kā uz roku un it kā tai cauri. Līdzīgas sajūtas mēdz rasties, skatoties stereoattēlus.
Ja pirmajā reizē neko ieraudzīt neizdodas, nevajag pārdzīvot un mest plinti krūmos. Pamēģiniet citu reizi: atslābināties un necensties par katru cenu kaut ko konkrētu ieraudzīt. Uzmanība jākoncentrē tikai uz skatienu, bet saprāts – jāatslēdz. Nav jādomā par to, kas tieši un kurā mirklī būs ieraugāms. Bet tā kā absolūti nedomāt ir grūti, domās var uzburt kaut ko patīkamu, lai apziņa atkāptos otrajā plānā un tās vietā ieslēgtos zemapziņa.
Vēl viens interesants veids, kā izjust savu auru, precīzāk, no plaukstām plūstošo enerģiju, ir šāds. Sev priekšā satuvina plaukstas ar viegli saliektiem un nedaudz izplestiem pirkstiem, iztēlojoties, ka starp tām atrodas 20–30 cm diametrā (vai lielāka) bumba. Vairākas reizes plaukstas vienu otrai pietuvina un attālina, it kā iedomāto bumbu spaidot, bet pēc tam saspiešanu atslābina. Plaukstu kustības arvien vairāk palēnina, bet tad kādā mirklī tās ļoti, ļoti lēni sāk satuvināt. Un tad var sajust, ka spiediens starp plaukstām palielinās, it kā starp tām patiesi būtu elastīga bumba. Bet plaukstas attālinot, spriedze starp plaukstām mazinās. Šis elastīgais un mainīgais spiediens arī ir jūsu enerģija.