Kad runājam par cilvēku pamodināšanu, jāsaprot, ka eksistē divu veidu miegs. Pirmais ir informācijas miegs. Kad mēs esam šī miega stāvoklī, mēs esam akli par to, kas notiek pasaulē, par patiesību aiz dažādiem notikumiem, stāstiem un idejām, piemēram, par patiesajām politiskajām un ekonomiskajām situācijām, pat vēsturiskajiem faktiem un tā tālāk – mēs dzīvojam neīstā pasaulē, kurai paši esam noticējuši. Cilvēku pamodināšana no šī stāvokļa ir mazāk vai vairāk vienkārša – tā prasa „aizkaru atvilkšanu”, lai parādītu, kāds patiesībā ir skats aiz loga, tas ir, kas patiesībā notiek pasaulē jeb kāda ir objektīvākā patiesība, ko varam rast.
Un tad eksistē arī otrais miega tips. Paskaties vien uz ego, kas ir staro cilvēkiem, kas pamodušies objektīvākajai informācijai, kas iespējama. Kādēļ gan ar šādiem cilvēkiem mēs neesam vienojušies, lai padarītu pasauli par labāku vietu? Šādu, atmodinātu cilvēku taču ir tik daudz! Atbilde slēpjas apziņas miegā – otrajā miega tipā.
Tagad, kad esam redzējuši un apjautuši tumsu, ir viena parādība, kas patiešām var cīnīties ar to – tā ir gaisma. Un šī apziņas gaisma ir katrā no mums. Diemžēl to ilgi vien apspiedusi tumša, zemapziņa un ego.
Mums ir potenciāls izaugt, attīstīties un transformēt mūsu apziņu no stāvokļa, kurā to nospiedis ego. Nākamais un arī kritiskais solis ir pamošanās un saprašana, ka ego ir tas, kas visu laiku ir atturējis mūs no patiesības un izaugsmes. Citiem vārdiem – mēs paši esam sevi apspieduši. Tātad šis solis ir apziņas atmodināšana. Bet, ja mēs nespējam pārraut šīs saites, ar kurām paši sevi turam tumsā, mēs tā arī paliksim ego apspiestajā pasaulē, kas nodara vairāk ļaunuma, nekā jebkas cits.