Kā būris putniņam
Kad cilvēks no kaut kā baidās, vajadzība pēc aizsardzības palielinās, un šajā gadījumā krūškurvja aizsargfunkcijas pastiprina “bruņas”, ko veido nekustīgi muskuļi un pārkaulojušās locītavas. Tad krūškurvis patiesi pārvēršas par cietumu sirdij un plaušām. Taču, ja putnu iesprosto būrī, viņa dzīve zaudē jēgu. Tāpat ir ar mūsu ķermeņa orgānie – nonākot gūstā, tie nespēj palikt veseli.
Pēc dažādu garīgo mācību kanoniem, ar elpošanu ir saistīta dzīvības spēku, enerģijas nonākšana ķermenī. Bet, ja krūškurvis ir nekustīgs, pilnvērtīga elpošana plaušām tiek ierobežota, un tās nespēj pilnībā izvadīt izmantoto gaisu un nodrošināt organismu ar tam nepieciešamo skābekli. Pat vesels cilvēks dzīvības uzturēšanai izmanto tikai nelielu plaušu daļu, bet, ja to apjoms kļūst vēl mazāks, enerģētiskajā līmenī tas jau robežojas ar izdzīvošanu.
Kad krūškurvis ir nekustīgs, kopā ar plaušām gūstā nonāk arī sirds, no kuras atkarīga asinsrite un visa organisma apgāde ar barības vielām. Psiholoģiskajā līmenī ar sirdi ir saistītas mīlestības jūtas, bet, kā zināms, mīlestība nebrīvē mirst. Lūk, tā neprasme tikt galā ar savām bailēm atņem cilvēkam gan veselību, gan dzīvesprieku.
Krūškurvja sastinguma dēļ tiek bloķēta enerģijas plūsma, un pazeminās plaušu augšējo daļu elpceļu elastība. Mazākā satraukuma dēļ elpot kļūst grūtāk. Cilvēkiem ar šādiem elpošanas traucējumiem draud astma, plaušu emfizēma, infarkts un citas slimības.
Uzpūtība un nedrošība
Reizēm, pirms kaut ko dara vai pasaka, cilvēks, lai it kā saņemtu drosmi, mēdz dziļi ievilkt elpu. Ja mēs tā tikai saņemam dūšu, bet neko nedarām, tad darbības vietā demonstrējam lepni izriestas krūtis. Parasti tādu cilvēku mēdz saukt par uzpūtīgu. Viņš visu savu enerģiju izmanto savas nozīmības demonstrēšanai. Viņš nejūtas tiesīgs runāt un darīt to, ko uzskata par vajadzīgu, bet mierīgs un pārliecināts par sevi kļūst tikai tad, kad visi apkārtesošie atzinuši viņa nopelnus. Tāpēc viņam šķiet, ja izskatīsies ļoti svarīgs un nozīmīgs, cilvēki viņam noticēs un ļaus ieņemt vēlamo vietu dzīvē.
Visus savus spēkus, visu savu enerģiju šis cilvēks tērē tam, lai sevi uzpūstu. Un visai drīz šādam cilvēkam rodas pārslodzes sajūta, kas spiež uz plaušām un sirdi. Līdz ar elpas aizturēšanu tiek traucēta arī dzīvības enerģijas cirkulācija.
Uzpūtīgā cilvēka varenās krūtis atspoguļo viņa iekšējo nostādni kontrolēt visu un visus. Taču aiz tā slēpjas jau minētā dziļā nedrošība un pašpārliecības trūkums. Cilvēks atsaka sev tiesības būt par stingrāko tiesnesi sev, saviem vārdiem un darbiem. Viņš baidās uzņemties atbildību par savas rīcības sekām. Tieši tāpēc viņš orientējas un citu cilvēku vērtējumu, bieži zaudējot veselo saprātu. Liels krūškurvis nereti kļūst par ieslodzījuma vietu pašām maigākajām un sirsnīgākajām jūtām. Tāda krūškurvja īpašnieki reti raud un, citiem redzot, nemēdz atklāt savu vājumu. Paradokss: būdami emocijām pārpilni, viņi cieš emocionālu badu.
Šaurība un bailes
No emocionālā un enerģētiskā bada cieš arī cilvēki ar šauru krūškurvi. Slimie jūt “vājumu krūtīs”, tukšumu un nespēcību. Viņu dzīves uztveri raksturo savdabīgā elpošana: ir pilna ieelpa, bet ilgāku laiku nav izelpas.
Šaurība un bailes stāv pāri visām citām emocijām, tikai cilvēks neļauj tām izpausties. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka viņš bieži vien jūtas it kā apdalīts, nevajadzīgs un lieks, cieš no tā un nepārtraukti gaida palīdzību no malas. Šādi cilvēki ir tik nepamanāmi, ka reizumis tas pat krīt acīs. Kā kompensāciju viņi nereti domās auklē dižas idejas, tā norobežojoties no realitātes.
Cilvēki ar iekritušām krūtīm attiecībā pret dzīvi likmi liek uz maskēšanos, bet pārāk uzpūtīgie – ceļ cietokšņus, kas jāaizsargā. Bet apvieno šos abus tipus tas, ka viņi ir aizbarikādējušies pret dzīvi, tāpēc dzīvības enerģija nespēj tiem piekļūt.
Trauslas ribas
Lai nodarītu bojājumu tādam elastīgam veidojumam, kāds ir krūškurvis, nepieciešama zināma piepūle. Kad cilvēks tiecas iemantot brīvību un izsist izeju iekšējo aizliegumu cietokšņa sienā, var rasties tāds dvēseles stāvoklis, kas provocē ribu lūzumu. Parasti cilvēks, pateicoties muskuļu un saišu elastībai, prot no sitieniem izvairīties, taču, ja muskuļi ir saspringuši, to kustīgums ir ierobežots.
Šādā situācijā elastība ir uzdevums, kas jārisina pirmām kārtām, un ne tikai fiziskajā, bet arī psiholoģiskajā līmenī. Tieši iekšējā sasprindzinātība rada priekšnoteikumus traumām.
Nepieciešams pārvarēt ierastā komforta zonu un ļaut ienākt dzīvē jaunajam. Iespējams, pārvarot bailes, ir vērts atvērties arī ekstremālākām situācijām, būt aktīvākiem, nenorobežoties no jūtu izpausmēm. Tas viss krūškurvi atslogos arī fiziski.
Katrs savu individuālo stāvokli var noskaidrot, atbildot uz trim jautājumiem.:
1. Kuras jūsu jūtas ir tik ļoti ieslēgtas “cietumā”, ka to vienīgā iespēja izpausties ir – atbrīvot tās ar varu?
2. Kā nonācāt iegrožojošos apstākļos, kāpēc jūtaties ārējo spēku varā?
3. Kas varētu jums dod drosmi, padarītu daudz elastīgākus un atvērtākus?
Ko panāk krācēji?
Vēl viena ar elpošanu saistīta izpausme ir krākšana, no kuras visvairāk cieš krācēja tuvinieki. Fiziskajā līmenī krākšana ir saistīta ar elpošanas ritma traucējumiem. Krācējiem bieži atkārtojas elpošanas apstāšanās izelpas laikā, kas rada dziļu un skaļu ieelpu. Ilgstošie elpas aiztures intervāli liecina, ka cilvēkam ir traucēta gāzu maiņa, bet psiholoģiskajā līmenī viņam ir problēmas saskarsmē ar tuviniekiem. Neelpot nozīmē nepiedalīties dzīves norisēs, nekomunicēt.
Krācējs nespēj dienās laikā iekarot sev individuālo telpu un iemantot cieņu, bet naktī viņa organisms pieprasa, lai vismaz šajā laikā tam dod mieru. Organisms negrib kontaktēties un beidzot panāk savas telpas paplašināšanos. Tikai jautājums: vai tas atrisina problēmas, kas izveidojušās ar apkārtējiem? Diez vai. Tāpēc krācējam vairāk uzmanības jāvelta savas dvēseles ēnas pusei un jāmācās konstruktīvi risināt dzīvē radušos konfliktus.