Mēs visi vēlamies būt normāli. Bet mūsu ideja par to, kas ir „normāls” tam it nemaz nepalīdz. Kopš bērnības mēs esam ieguvuši priekšstatus. Mums šķiet, ka dažas lietas ir ļoti dīvainas, kaut patiesībā tās ir pilnīgi racionālas, populāras un, jā, arī „normālas”.
Piemēram, daudziem no mums dīvainas šķiet, bailes, ka esam apprecējuši nepareizo personu, vai skaudība, saskaroties ar draugu panākumiem. Seksuālas fantāzijas par kaut ko citu, nevis mīļoto, vai vēlme raudāt brīžos, kad kāds vēlas mūs kritizēt. Bailes no atrašanās sabiedrībā vai sevis nepieņemšana. Paniskas bailes no publiskas uzstāšanās vai vēlme pavadīt brīvo laiku pieaugušo interneta portālos. Ir tik daudz kas, ko mēs uzskatām par dīvainu – šo sarakstu iespējams turpināt un turpināt.
Bet, ja tu saskaries ar kādām no šīm bailēm, vari sevi apsveikt – tu esi pavisam normāls!
Mēs diendienā pārāk daudz un nevajadzīgi uztraucamies par to, vai citi mūs uzskatīs par normāliem. Vai mūsu rīcība, vēlmes un patika – vai tās ir normālas?! Un tas viss ir tieši tādēļ, kā mūsu ideja par to, kas ir normāls, ir tāla no patiesības par to, kas patiesībā ir normāli. Mēs kauninām sevi bez īsta, pamatota iemesla.
Un ja paskatāmies uz ideja par „normālu” no citas perspektīvas – normāls neeksistē, jo tas ir jēdziens, kas nav definējams. Tomēr cilvēkiem ir „normāluma” sajūta – kas būtu pieņemams sabiedrībā. Šī normāluma sajūta mūs pavada ikdienā, liek mums sekot kaut kādām kopējām normām, padara mūs civilizētus.
Bet nav nekas dīvainas tajā, ka esam impulsīvi, neizlēmīgi, neveikli, uztraukti, reizēm pat paniski, seksuāli uztraukti vai mazliet traki. Būt dīvainam – tas ir normāli.
Un tas ir pavisam labi.