Palīdzēšana citiem. Pati bezjēdzīgākā dzīve būtu tāda, kas pavadīta, stumjot kalnā akmeni, lai tas atkal noveltos lejā, atkārtojot šo procesu atkal un atkal. Gluži kā Sīsifa sods. Jo tieši tas, kas padara dzīvi pilnvērtīgu un jēgpilnu ir palīdzēšana citiem. Bieži vien mēs domājam, ka jaukākā lieta, kas ar mums var notikt ir tas, ka citi mūs apkalpos, mums izdabās. Bet tas ir absurdi. Nekas nelīdzinās iekšējam piepildījumam un prieka sajūtai, ko sniedz palīdzēšana citiem. Palīdzēšana vecam cilvēkam šķērsot ielu, sirds operācijas veikšana vai trigonometrijas mācīšana.
Dzīves jēga ir arī radīšanā. Tā padara pasauli par labāku vietu, nekā tā bijusi pirms tam. Tā padara mūsu – cilvēku – haosu par pasaules mieru. Jo mēs visi esam mazliet haotiski un sarežģīti. Tieši šīs mūsu rakstura īpašības ir iemesls, kādēļ ir vērts radīt kaut ko paliekošu, skaistu un pasaulei derīgu.
Miniatūras vilcieniņi, kas ir organizētāki, nekā mēs paši esam. Dārzs, kas ir skaistāks par mūsu cilvēcisko skaistumu. Grāmata, kas var izteikt jūtas un emocijas daudz labāk un skaidrāk, nekā mēs paši jebkad spētu.
Galu galā – dzīvei jēgu piešķir saziņa ar citiem cilvēkiem. Labākā saziņas daļa ir tā, kurā tu atklāj savus trūkumus un bailes otrai personai. Pilnvērtīga un pilnīga saruna ir tāda, kurā jūs spējat atklāt viens otra trūkumus, lai apjaustu personas dabu un tās izpausmes. Pilnvērtīga saruna arī ir dzīves jēga. Tā ļauj saprast, cik dažādi un tomēr atšķirīgi esam mēs visi. Labākais veida, lai uzsāktu jēgpilnu sarunu, ir pajautājot: „No kā tev patiesi ir bail?”
Un tāda arī ir dzīves jēga.
Vai vismaz viena no idejām par to, kāda tā ir.