Reiz dzīvoja kāds fermeris. Kādu dienu, strādādams stallī, viņš apjauta, ka ir pazaudējis savu pulksteni. Bet tas nebija vienkāršs pulkstenis – tas bija pulkstenis ar sentimentālu vērtību. Tieši šī iemesla dēļ fermerim bija neizsakāmi svarīgi šo pulksteni atrast.
Pēc ilgas un nogurdinošas meklēšanas fermeris padevās. Viņš vairs neticēja saviem spēkiem, tādēļ pieaicināja palīgā bērnus, kas turpat netālu bija spēlējušies.
Vīrs apsolīja, ka tas, kurš atradīs pulkstenis, tiks apbalvots.
To dzirdēdami, bērni aši vien ieskrēja stallī, lai atrastu pulksteni – tie tomēr bija bērni, un doma par atlīdzību viņus motivēja vairāk nekā jebkas cits. Izmeklējuši visu stalli no augšas līdz apakšai bērni tik un tā nespēja atrast pulksteni. Un tad, kad fermeris patiešām bija gatavs padoties, viņš pamanīja kādu puisēnu, kad visu laiku bija stāvējis pie staļļa ieejas. Puisēns piegāja pie fermera un lūdza, lai tas viņam dod iespēju, sameklēt pulksteni.
Fermeris paskatījās uz puisēnu un teica: „Kādēļ gan ne?”
Puisēns iegāja stallī un pēc nepilnas stundas iznāca no tā, turēdams rokās fermera pulksteni. Vīrs bija vienlaikus šokēts un bezgala priecīgs, tādēļ jautāja puisēnam, kā viņš to paveica, ja reiz visi citi bērni nebija spējīgi atrast pulksteni.
Un puisēns atbildēja: „Es nedarīju neko, tikai sēdēju zemē un klausījos. Klusumā es dzirdēju pulksteņa tikšķēšanu un devos skaņas virzienā. Tā arī es atradu to.”
STĀSTA MORĀLE:
Mierīgs prāts strādā daudz labāk par domu pilnu un nemierīgu. Sniedz sev vien dažas minūtes klusuma ik dienu un tu redzēsi, cik labi tavs prāts spēj funkcionēt. Miers un klusums tev ļaus saskatīt īsto virzienu dzīvē vai atbildes, kuras tu meklē.