Visas pastāvošās teorijas pagaidām nonāk pie viena un tā paša atzinuma: kaķu spējas zinātne vēl izskaidrot nespēj, un neskaitāmās situācijas dzīvē to tikai apliecina. Lūk, viens no šādiem apbrīnojamiem, bet patiesiem stāstiem, ko grāmatā “Kaķis mājās” aprakstījis Nikolajs Ņepomņaščijs.
Mājās, kur pēc autokatastrofas jau vairākus mēnešus komā gulēja desmit gadu vecā Marija, bija ielavījies izkāmējis un netīrs ielas kaķis. Meitenītes māte jau grasījās neaicināto viesi tramdīt laukā, bet tad apstājās pussolī, jo ievēroja – kaķis, kurš bija iekārtojies Marijai līdzās, enerģiski laizīja nekustīgās rociņas īkšķi, un īkšķis pamazām sāka “atdzīvoties” un viegli trīsēt. Tās bija pirmās vārās kustības pēc tik ilga laika.
Kaķi paturēja un ļāva viņam gulēt Marijas gultiņā. Dzīvoklis bija mājas pirmajā stāvā, un caur pavērto logu viņš brīvi varēja staigāt iekšā un ārā. Taču lielākoties kaķis dienas pavadīja līdzās meitenītei, cieši viņai piespiedies un cītīgi laizot roku pirkstus. Kad no neaicinātā kaķa pirmās parādīšanās bija pagājušas nepilnas divas nedēļas, Marija no komas atguvās. Atveseļošanās noritēja strauji, bet, kad meitenīte bija pilnībā izveseļojusies, kaķis pazuda.
Neparasts stāsts. Taču arī ārstu terapeitu un psihiatru novērojumi liecina, ka kaķa klātbūtnes labvēlīgā ietekme uz slimniekiem reizēm ir ļoti efektīva. Dažkārt, ignorējot higiēnas prasības, ārsti pat atļauj turēt kaķi slimnieku tuvumā arī klīnikā, jo uzskata, ka dzīvnieks palīdz atgūt veselību pacientiem, kas pārcietuši smadzeņu traumas vai sirgst ar sirds vai psihiskiem traucējumiem. Īpaši labvēlīgi kontakts ar dzīvniekiem iedarbojas uz bērniem un veciem cilvēkiem.
Novērojot savu pacientu attiecības ar kaķiem, ārsti, kurus kaķu terapijas problēmas ieinteresējušas, sliecas domāt, ka noslēpums ir “taustes sniegtajā baudā”, ko cilvēks izjūt, glāstot un apmīļojot dzīvnieku. Sajūtas, ko sniedz pieskaršanās siltajam un mīkstajam dzīvnieka kažociņam, sagādā fizisku un emocionālu apmierinājumu, rezultātā cilvēks saņem vēl vienu veselības impulsu.
Iespējams, šis izskaidrojums ir pārāk vienkāršs, taču fakts paliek fakts: slimniekam, kas glāsta kaķi, aparāti fiksē asinsspiediena pazemināšanos, pulsa un elpošanas ritma normalizēšanos.
Zoopsihologi šos novērojumus papildina ar savām atziņām. Kāpēc kaķi ir efektīvāki dziednieki nekā suņi, kaut gan tieši tie tiek uzskatīti par cilvēka labāko draugu? Viņuprāt, viss slēpjas kaķu neatkarīgajā raksturā. Suņi ir pārāk uzņēmīgi pret cilvēku emocijām, tāpēc nevar būt savam saimniekam par neatkarīgu atbalstu. Vēl vairāk – suns pats ir spējīgs pārņemt no saimnieka viņa negatīvās emocijas. Piemēram, ļoti nervozs cilvēks, pat to nevēlēdamies, arī savu suni var padarīt nervozu. Toties kaķim tādas briesmas nedraud, jo ir pārāk neatkarīgs, un tas pasargā dzīvnieku no mīļotā saimnieka emocionālajiem triecieniem un bailēm. Kaķiem patīk, ja tos glauda, bet mums patīk tos glaudīt – labāku attiecību mijiedarbību nemaz nevar vēlēties. Bet, ja kaut kas kaķi ir nobiedējis, ja viņš sajutis diskomfortu, viņš nesāks smilkstēt un nežmiegs asti starp kājām. Viņš vienkārši aizies.
Ne mazāk svarīgi arī tas, ka kaķu terapijai palīdz šo dzīvnieku specifiskais dzīvesveids. Proti, viņiem ļoti patīk gulēt. Pareizāk sakot, tāda ir viņu fizioloģiskā nepieciešamība. Kaķi ir pieskaitāmi plēsoņām, tāpēc veiksmīgām medībām viņiem nepieciešams īss, bet emocionāls grūdiens, tas ir, saspringts darbs īsā laika periodā. Bet pēc tāda darba, kas līdzīgs stresam, nepieciešama atpūta. Protams, izlutinātajiem mājas kaķiem šādu stresu pārdzīvot nenākas, taču dzīvniekā ieliktā ģenētiskā programma turpina strādāt: kaķi guļ ne mazāk kā 16 stundu diennaktī, turklāt – arī sapņo.
Zinātne ir pierādījusi, ka kaķi, tāpat kā suņi, redz sapņus. Aizmigušo kaķu smadzenes ir izpētītas ar encefalogrammu, un ir fiksētas savstarpēji mijošas dziļā un virspusējā miega fāzes. Gluži kā cilvēkam.
Ko kaķis redz sapnī? Aizmigušam kaķim reizēm raustās ķepas, kustas ūsas un aste, bet dažkārt viņš miegā pat diezgan skaļi ņurd. Encefalogrammu analīze ļauj secināt, ka visbiežāk kaķi sapnī redz pastaigas, medības, iespējams, kaut kādus īpašus kaķu piedzīvojumus. Taču diez vai šie sapņi ir krāsaini, jo krāsu redze kaķim attīstīta daudz sliktāk nekā cilvēkam. Dzīvnieka acs veidota tā, ka visu varavīksnes spektru tā neuztver. Vēl encefalogrammas apliecina, ka kaķa smadzenes pat dziļā miega fāzē ir tikpat aktīvas kā nomodā un spējīgas uztvert briesmu signālu, lai gan tas tāpat jau labi zināms bez visām encefalogrammām.
Vai esat ievērojuši, ka pirms aizmigšanas un pēc pamošanās kaķis diezgan ilgstoši žāvājas? Pēc pamošanās dzīvnieciņš ar baudu izstaipās, izliec muguru, pēc kārtas pakrata priekškājas un pakaļkājas, izstiepjas visā garumā un visbeidzot sāk trīt nagus. Tāds ir kaķa pamošanās rituāls.
Trīsarpus tūkstošu gadu kaķis dzīvo līdzās cilvēkam, un tik ilgā laikā viens otru taču varēja iepazīt līdz sīkumam. Iespējams, kaķis to arī izdarījis un labi zina, ko no mums var sagaidīt, tāpēc reizēm tik mīklaini uzvedas. Toties cilvēks, apbruņojies ar dažādām zinātnēm, joprojām tikai cenšas atklāt kaķa noslēpumus, bet tā vietā atklāj arvien jaunus…