Melanholija ir sava veida skumjas, kas parādās brīžos, kad domājam par to, ka pasaule nav tikai laime un prieks. Pasaule ir arī skumjas, neveiksmes, kļūdīšanās. Modernā pasaulē mēdz pārspīlēt ar ideju par laimi un prieku, bet tajā pašā laikā mums ir jāsaprot, ka dzīve biežāk ir par skumjām uz zaudējumu.
Laba dzīve nav tāda, kas ir imūna pret skumjām, bet gan tāda, kurā zaudējumi un skumjas palīdz mums kļūt par labākiem cilvēkiem.
Melanholija nav slikts, neizmantojams vārds. Tā neapzīmē nolemtību un skumjas vien. Tā pauž ideju, ka pasaule ir sarežģīta un ka iespēja atrast mieru un laimi ir gandrīz neiespējama. Melanholija atgādina, ka ir grūti dzīvot par ar tiem, kurus mēs mīlam. Ka ir sarežģīti iegūt karjeru, kas spēj mūs nodrošināt finansiāli, kā arī padarīt mūs laimīgus. Ka daudziem, labiem cilvēkiem ir grūta dzīve.
Skumjas, kuras apjaušam, bieži ir ļoti loģiskas.
Mēs tik vēlu iemācāmies to, kas mums būtu noderējis jau dzīves sākumā. Tu un es – mēs esam izniekojuši gadus. Bet tas nekas – tā ir ar visiem.
Melanholijas ideoloģija ir tajā, ka skumjas nav tikai par tevi. Tā pauž to, ka tavas skumjas pieder visai cilvēcei un ka tās ir arī visas cilvēces vaina un prieks. Kad tu to saproti, tu spēj kļūt līdzjūtīgāks un iejūtīgāks pret pasauli.
Fakti, kuru priekšā mūs nostāda melanholija, nav domāti, lai tie padarītu mūs skumjus un nelaimīgus. Tā vietā, mums tie būtu jāizmanto, lai mēs katrs spētu kļūt par labāku cilvēku gan sev, gan citiem, kamēr mums vēl ir dots laiks.