Kad nomira mans dēls Andrejs, es jutos sagrauta. Andrejam bija tikai 21 gads un viņš bija mans vienīgais bērns – izcilnieks, augsti inteliģents un arī apdāvināts – un visu viņa dzīvi es viņu biju audzinājusi galvenokārt viena. Mēs bijām ļoti, ļoti tuvi…
Kādu dienu, kad Andrejs jau bija pametis šo pasauli, es devos mājup no veikala. Pēkšņi es dzirdēju mana mīļotā dēla balsi sakām: „Es atcerēšos Mātes dienu, tā ir jau rīt, un es to tiešām neaizmirsīšu! Kaut esmu miris, es to neaizmirsīšu!” Šo sajūtu, šo balsi – es to varu izskaidrot tikai kā telepātisku saziņu, kas bija ļoti, ļoti skaidra un saprotama.
Pēc šīs saziņas es devos mājup pacilātā garastāvoklī. Tas bija mirklis, ko es nekad neaizmirsīšu.
Nākamajā dienā es dzirdēju negaidītu zvanu pie durvīm. Kāda sieviete, kuru es zināju, bet ne pārāk labi pazinu, stāvēja pie manām durvīm un rokās turēja milzīgu puķu pušķi.
Viņa teica, ka puķes nav no viņas. Viņa esot bijusi mājās, mazgājusi traukus, kad pēkšņi dzirdējusi Andreja balsi – skaidri un saprotami – kas teica: „Aiznes, lūdzu, manai mammai puķu pušķi.” Tā nu viņa saplūkusi skaistākās puķes no sava dārza un nākumi pie manis, piebilzdama, ka nekas tāds agrāk ar viņu nebija noticis.
Šim brīdim bija dziļi ietekmējošs un emocionāls efekts uz mums abām, jo es nevienam nebija teikusi par pirmo ziņu, ko saņēmu no Andreja, kad devos mājup no veikala. Kā arī es nepazinu šo sievieti pārāk labi. Bet viens gan bija skaidrs – mans mīļotais dēls Andrejs gribēja, lai es zinu: Viņam viss ir kārtībā un viņš atrodas drošībā!
Un tas arī bija viss, ko es varēju vēlēties – zināt, ka mans dēls ir vietā, kur viņam ir labi.