“Bija pavasaris. Atkal un atkal es saņēmu savas meitas zvanus. Viņa zvanīja, lai pavēstītu: „Māt, māt, tev jāatbrauc un jāredz pienenes, pirms tās noziedējušas.” Es vēlējos doties, bet tas bija divu stundu brauciens. Tomēr es apsolīju, ka pēc nedēļas aizbraukšu.
Apsolītajā dienā bija pienācis neparasts pavasara aukstums un lietus. Tomēr, kā apsolījusi, es braucu pie meitas. Kad beidzot ierados, mani ar sveicienu sagaidīja mazbērni. Ieraudzījusi savu meitu, es teicu: „Aizmirsti pienenes! Šādā miglā ir teju neiespējami saskatīt, un viss, ko es šobrīd vēlos, ir satikt tevi un šos brīnišķīgos bērnus.”
Tomēr meita man atbildēja: „Mēs braucam šādā laikā un tas nesagādā nekādas problēmas.” Un tomēr es biju nepiekāpīga: „Tu mani nedabūsi atpakaļ uz ceļa, pirms laiks būs noskaidrojies.”
„Es cerēju, ka tu mani aizvedīsi līdz garāžai, lai varu paņemt savu mašīnu,” noteica mana mīļotā meita, „Mums nebūs jābrauc pārāk tālu, ne vairāk pat kilometru. Un es varu braukt – esmu pieradusi pie šāda laika.”
Mēs iesēdāmies mašīnā un braucām. Tomēr pēc brīža man bija jāpajautā: „Šis nav ceļš uz garāžu. Kur mēs braucam?” Un uz to es saņēmu atbildi: „Mēs braucam pa garāko ceļu… gar pienenēm!” Es tomēr biju nobažījusies, tādēļ teicu: „Mīļā, lūdzu griezies atpakaļ,” tomēr saņēmu atbildi, ka nekad sev nepiedošu, ja palaidīšu garām šo pieredzi.’
Pēc divdesmit minūtēm mēs nonācām pie nelielas baznīcas, pie kuras bija atrodams uzraksts „Pieneņu dārzs”. Mēs izkāpām no mašīnas un devāmies pa taciņu uz priekšu. Mēs pagājām garām baznīcai un manām acīm pavērās brīnišķīgākais skats, kādu es jebkad biju redzējusi. Tā vien šķita, ka kāds būtu paņēmis zelta podu un izkaisījis visu šo zeltu pāri kalnu virsotnēm un lejām. Bet bija kas vēl zīmīgāks – ziedi bija stādīti skaistos rakstos, kas vijās pāri pļavai. Un tie bija dažādās krāsās. Skats bija vienkārši fantastisks!
„Kas ir paveicis visu šo brīnišķo darbu,” es jautāju. Un meita man atbildēja: „Kāda sieviete. Viņa dzīvo šeit. Šīs ir viņas mājas.” Viņa arī norādīja uz A veida māju, kas šķita maza, bet pilnīgi pietiekama. Uz tās es pamanīju plakātu, uz kura bija rakstīts „Atbildes uz visiem tavi jautājumi.” Bet tālākā informācija bija vēl interesantāka – tā saturēja atbildes.
Pirmā atbilde „50 tūkstoši sīpolu.”
Otrā atbilde „Viens reizē; vienas sievietes darbs. Divas rokas, divas kājas un smadzenes.”
Trešā atbilde „Sākot 1958.gadā.”
Un tur tas bija… Pieneņu princips!
Man tā bija dzīvi mainoša pieredze. Es domāju par šo sievieti, kuru nekad nebiju satikusi, kura, vairāk nekā pirms 40 bija sākusi – viens sīpols reizē principu – lai padarītu savas vīzijas par skaistu un reālu brīnumu kalnu galotnēs. Un tikmēr, stādīdama vienu sīpolu pēc otrs, gadu pēc gada, šī sieviete bija mainījusi pasauli, kurā viņa dzīvoja. Viņa bija radījusi kaut ko netveramu un neaprakstāmu, brīnumainu, iedvesmojošu un dievišķi skaistu.
Princips, ko šīs sievietes pieneņu dārzs māca, ir viens no dižākajiem atzīšanas principiem. Tas ir:
„Māksla virzīties pretī savam mērķim un vēlmē, soli pa solim, bieži vien pat mazākajiem solīšiem, iemāca mūs iemīlēt to, ko darām. Un tad, kad mēs savienojam šos mazos gabaliņus, mēs apjaušam, ka spējam paveikt dižas, grandiozas lietas. Mēs varam mainīt pasauli.”
Un tomēr es teicu: „Šī vieta padari mani mazliet skumju, iedomājoties, ko es būtu varējusi sasniegt trīsdesmit, četrdesmit gadu laikā. Iedomājies vien, ko es būtu varējusi sasniegt līdz šodienai!”
Bet mana meita apkopoja atbildi skaidri un pārliecinoši, sacīdama: „Sāc rītdien!”
Un es sapratu, ka ir bezjēdzīgi domāt par vakardien zaudētajām stundām, dienām, gadiem. Jo vienīgais, svarīgais jautājums, ko uzdot sev, ir šāds – Kā es varu darīt šodien, lai sasniegtu vairāk rīt?”