Vienas asinis
Sen atpakaļ asinsradniecība iedalīja cilvēkus “savējos” un “svešos”. Arī vēlāk, kad no ciltīm izveidojās tautas, asinssaišu svētums saglabājās, un ļaudis joprojām centās vairāk turēties pie “savējiem”, bet uz “svešajiem” raudzījās ar neuzticību.
Kas ir dzimta un kā no tās izaug vesela cilvēce? Kā piemēru var atsaukt atmiņā jebkuru Bībeles ģimeni – kaut vai Ābrahāmu. Viens viņa dēls Ismails kļuva par ciltstēvu milzīgajām arābu tautām, otrs – Īzaks – kļuva tēvs dvīņiem Ēzavam un Jēkabam, sauktu arī par Israēlu. Bet Jēkabam bija divpadsmit atvases, kas izveidoja israēļu tautu. Jēkaba pēcnācējos ir gan Mozus, kurš 40 gadus veda savu tautu pa tuksnesi, un varenais kareivīgais ķēniņš Dāvids, un gudrais Zālamans, un, protams, Jēzus no Nācaretes.
Lūk, kāda bagāta ģimene un cik izcili raduraksti.
Aci pret aci
Tautas dalījās un vairojās un laika gaitā apauga ar tradīcijām, kas tika nodotas mantojumā no paaudzes paaudzē. Reizēm pat kādas vienas pieticīgas ģimenes ietvaros piekopts rituāls ar laiku pārauga visas tautas tradīcijā. Tā, piemēram, notika ar likumu, kuru Dievs deva Ābrahāmam un kurš ir samērā populārs vēl šobaltdien. Tas ir visiem zināmais apgraizīšanās rituāls. Vēlāk bērniem un mazbērniem sāka novēlēt dzimtas īpašumus: zemes, pilis, relikvijas – savdabīgus lietiskus pierādījumus, kas apliecina, ka senči bijuši centīgi saimnieki un braši karotāji.
Gan tradīcijas, gan materiālās vērtības kalpoja ģimenes saglabāšanai un stiprināšanai, bija saistošais posms starp paaudzēm. Un tikai asins atriebība ir vienīgais mantojums, kas vērsts uz dzimtas iznīcināšanu. Taču, no otras puses, vendeta ir izrādījusies par tādu kā dabiskās atlases instrumentu: kā liecina fakti, visbiežāk no atriebības bojā gāja paši ļaunākie, agresīvākie un nebūt ne tie gudrākie un saprātīgākie cilvēki.
Esi laimīgs līdz septītajai paaudzei!
Bez uzkrātās pieredzes, norādījumiem, dotajiem padomiem un nekustamā īpašuma, cilvēks mantojumā no senčiem saņem arī dzimtas programmu. Viss pats labākais, ko bija pastrādājuši tālie senči, gluži tāpat kā viņu grēki tā vai citādi izpaudīsies arī viņu pēcteča dzīvē, kura uzdevums ir – saglabāt un vairot ģimenes labos darbus un norēķināties par karmiskajiem parādiem. Staro citu, tas ir vēls viens iemels, lai parūpētos par dzimtas turpināšanos: ja pēcnācēju nebūs, visi “nesamaksātie rēķini” – ka paša, tā arī vecvecvecvecāku – kļūs par ļoti smagu slogu cilvēka dvēselei.
Īpaši bīstami tas ir tad, ja dzimtai uzlikts kāds lāsts – tad tikai pēc septiņām paaudzēm piedzims bērns, kurš spēs atstrādāt neapdomīgā senča grēkus. Parasti tā arī mēdza teikt: “Esi nolādēts līdz septītajam augumam!” Un ne jau vienmēr šim lāstam bija jābūt skaļi pateiktam: ja cilvēks bijis pārāk liels grēcinieks, negatīvo zīmogu viņa dzimtai mēdza uzlikt Augstākie Spēki.
Kāpēc tik ilgi nav nekādu iespēju no lāsta atbrīvoties? Tāpēc, ka tas tiek nostiprināts ģenētiskā līmenī un atklāti sevi izpaust var tikai septītajā paaudzē. Neba velti daži mūsdienu zinātnieki uzskata, ka mūsu genokods (sešdesmit četri ģenētiskie tripleti – gēnu savienojumi) ir „kolektīvs radošs darbs” ko paveikuši 64 septītās paaudzes senči.
Nav grūti iedomāties, cik veiksmīgi, laimīgi, spēcīgi, veselīgi mēs būtu un cik sekmīga būtu mūsu dzīve, ja katram mūsu tālajam sencim lāsta vietā būtu teikts: “Esi laimīgs līdz septītajam augumam!”…